Pūkainais rudens

Linduchy
Linduchy 30. oktobris 2018 12:03
441

Rudens vējā lapas birst un griežas jautrā virpulī. Lūšukam šis process ļoti interesē. Ja vien ārā nelīst lietus, tad viņa labprāt iesaistās vēja un rudens lapu rotaļā, ķerot un plosot dzeltenās lapiņas. Kad līst lietus, viņa skumīgi sēž uz palodzes, vērojot peļķes un dzeltenās lapas valša virpulī. Ik pa brīdim viņa nokāpj no palodzes un nāk pie manis mīļoties. Kluss ņaudiens liek noprast, ka viņa labprāt gribētu, lai es "izslēdzu" to dušu ārā, jo tad viņa varētu atkal skriet ārā un medīt katru kustīgu objektu, ko vien vējš spēj pacelt gaisā vai dzenāt pa zemi.

20181030113013-90249.jpg

Sēdēšana uz palodzes ir neatņemama Lūšuka ikdienas nodarbe. Viņa ir iedzīvojusies jaunajā mājā. Ir atrasti jauni draugi. Šis pelēkais kaķītis (dzimumu es vēl aizvien neesmu izpētījusi, bet, šķiet, ka tā tomēr ir kaķenīte) regulāri nāk pie mums ciemos. Ļoti mīlīgs, patīk skaļi runāties un pieglausties. Kad dodos ārā izkārt veļu, tad pelēkais kaķītis mūždien trinās pa kājām, tāpēc jāiet uzmanīgi, lai nepakluptu. Neskatoties uz to, ka kaķēns ir mīlīgs, mājā ienākt viņam ir liegts. Centieni pārbaudīt manu vai vīra modrību, protams, ir katru dienu. Īpaši vakaros - tik žēlīgi skatās un ņaud, ka sirds sažņaudzas. Tomēr mūsmājās ir stingra hierarhija - iekštelpas ir tikai Lūšuka valstība. Pelēcītis(-e) var dabūt kādu gaļas gabaliņu vai Lūšuka neapēstos konservus pagalmā. 

Pagalmā mēdz ienākt arī melnbalta kaķenīte ar dikti riebīgu raksturu. Viņa bez kautrēšanās mēdz iepļaukāt gan Lūšuku, gan pelēko kaķīti. To nu gan es nepaciešu, nekādas kaušanās un plēšanās manā pagalmā netiek pieļautas. Melnbaltās kaķenītes uzvedības rezultātā viņai tika piešķirts vārds Ādolfīte Hitlerīte. Melnais pleķītis zem deguna tiešām atgādina visiem zināmās vēsturiskās personības ūsiņas. 

Jau mēnesi mūsu pagalmā ir vēl viens papildinājums - rotaļīga un superdraudzīga labradora meitene. Jau pirmajā dienā viņa centās iepazīties ar visiem 3 kaķiem. Lūšuks un pelēkais kaķītis ātri vien uzrāpās kokā, bet Ādolfīte uzmeta kūkumu un neganti iepļaukāja suņuku, taču tas nemazināja kucēna vēlmi draudzēties ar kaķiem. Tomēr lielākais prieks 3 mēnešus jaunajai suņumeitenei ir rotaļas ar kociņu vai bumbu. Skriešana, lēcieni, priecīga riešana un nosmukis skatiens, kad saku, ka man ir jāiet iekšā istabā strādāt. Kad ilgāk neeju ārā, viņa atnes kociņu vai bumbu pie durvīm vai loga - lai es redzētu, ka viņa gaida rotaļu laiku.  

20181030115335-72564.jpg

Pulksteņrādītāja pagriešana ir ietekmējusi arī manu mazo pūkaini. Ap 5 no rīta viņa ielec gultā, sabučo mani, trinoties ar purniņu gar vaigu, un tad palien zem segas, lai kādu brītiņu pamurrātu. Un tad seko ikdienas rituāls - jāpapildina ēdiena trauciņi, jānomaina ūdens, jāiztīra smiltiņu kaste, ja nu pa nakti tur kaut kas ir sastrādāts, un tad jālaiž rīta pastaigā. Šo rituālu nekas nedrīkst izjaukt, šim rituālam nav brīvdienu vai svētku dienu. Lai arī cik ļoti gribētos pagulēt kādu stundiņu ilgāk, Lūšuku nevar ignorēt, jo viņa māk panākt savu - ja vajadzēs, pat uz galvas sēdēs, laizīs pirkstus un lēkās pa gultu. Tomēr viņas mīļums un siltums ir kaut kas īpašs, tas atsver visu.

Jauns konkurss: mana mazā mīluļa rudens piedzīvojumi

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies