Mans kaķis - terorists?!

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 3. jūnijs 2010 11:15
3214

Cienājamais Bonifācijs pamostas naktīs. Kad tu, cilvēks, pēc grūtas darbdienas laidies miegā un jau redzi pirmos sapņus, pēkšņi tavā miera valstībā atskan uzstājīgi kaucieni. Nē, tie nelīdzinās runču gaudošanai riesta laikā, tas ir vēl kas briesmīgāks. Kaitinoši griezīga un monotona skaņa, turklāt lokalizācija ir nemainīga – guļamistaba.

 

Diemžēl durvju aizvēršanas opcijas mūsu mājās nepastāv, jo tādas ir tikai izejai uz kāpnēm un WC/dušu. Kad tu pārskaities labākajā gadījumā un pārbijies – sliktākajā - pieslejies gultā pussēdus un, cenšoties nepamodināt citus mājas iemītniekus, kam ir ciešāks miegs, zīmīgi šņāc: “Bonīīīī, ššššškic! Momentā apklusti!” utml., kaķis to savādā kārtā dzird kā “Mīļo Bonīt, man tā patīk tava kaukšana nakts vidū, lūdzu, lūdzu, pagaudo skaļāk!” Tāpēc labāk ir gulēt klusi un pārciest šo skaņu vētru stoiciskā mierā. Pēc kāda brīža dzīvnieks norimsies.  Bet ne jau uz ilgu laiku.

{smallpic:1}

Kad esi ticis galā ar savu niknumu un atkal iegrimis miegā, cienījamā Bonifācija kaķiskajā dvēselē pamostas zirdzisks aicinājums kļūt par nevaldāmu prēriju auļotāju. Taisni neticami, ka tik mazas, pūkainas ķepiņas var rībēt kā svaigi apkalts kavalērijas pulks! Pagriezienos, bremzējot uz gludās grīdas, atskan mežonīga nagu skrapstēšana, un vienīgais, kas nepamostas no šīs ārdīšanās, ir mūsu divgadīgais dēlēns.

 

Lai gan parādījusies iespēja dubultot spēkus cīņā pret “prēriju zirgu”, jo nu ir pamodies arī mans mīļais vīrs, labāk tomēr gulēt un ciest klusu. Pirmkārt, lai pārliekā aizkaitinājumā neieaurotos pārāk skaļi, tādējādi pamodinot bērnu. Otrkārt -  kaķis tik un tā vienmēr dzird tikai to, ko GRIB dzirdēt. Ticiet, ir ļoooti grūti savaldīties un nemest ar kādu čību, un reizēm esmu domājusi, ka varbūt jātur pie gultas krūzīte ar ūdeni, ar ko atvēsināt mežonīgo radījumu. Bet, tā kā guļu iekšpusē  un sporta nodarbībās nekad nevarēju pietiekami tālu aizmest bumbiņu, man nav pārliecības, ka netrāpīšu vīram. Ja arī netrāpīšu, mans pedantiskais laulātais draugs pat diennakts gaišajās stundās ir ļoti jūtīgs pret uz grīdas izgāztu ūdeni. Turklāt skaidri zinu: blakus: gulošam vīram es noteikti spētu trāpīt, bet kaķim – rikšotājam: – nekad! Satrakojis kaķis un satrakojies vīrs?! Nu nē! Tātad – arī šo vētru jāpārlaiž stociskā mierā.

 

Pēc stundu ilgas trīšanās pa gultu, izmisīgi cenšoties nomierināties un aizmigt, jo no rīta taču jāceļas uz darbu un atlikušas vien dažas stundas miegam, beidzot izdodas iesnausties.  Viss ir labi līdz brīdim, kad visi ģimenes locekļi pamostas no mežonīga brēciena, ko izraisījis kaķa zobainais un nagainais uzbrukums no segapakšas dzesēšanās nolūkos izbāztajai kājai. Nu jau pie labākās gribas nav iespējams palikt mierā, un kaķis dabū noklausīties visu, ko mēs par viņu domājam. Viņš to pacieš apskaužami labi. Cienīgi. Stoiciskā mierā. VIŅŠ ir nesatricināms!

 

Kaujoties ar riebīgām, kaķus iznīcinošām domām, tu iemiedz, lai pēc brīža pamostos un konstatētu, ka esi aizgulējies. Pa galvu pa kaklu taisoties uz darbu, konstatē, ka tavam kaķim piemīt apbrīnojama spēja atrasties vairākās vietās vienlaikus – un kā likums, tieši tavā ceļā. Tomēr, kad gribas pakampt viņu aiz čupra un ne visai maigi pārvietot uz citu vietu, viņš tik mīlīgi glaužas pie kājām un tik uzticīgi ņurd, ka aizmirstas visi pāridarījumi. Tu nekavējoties piedod Bonifācijam visus viņa grēkus - gan esošos, gan nākamos -  un veroties viņa dzintarainajās acīs, izjūti asus pašpārmetumus par savu nesavaldīgo un neiecietīgo dabu.

 

Viņš pavada tevi ar cienīgu un gauži miermīlīgu skatienu, un tad jau var pat pasmieties par Boņuka nakts darbiem. Līdz brīdim, kad apsēžoties sabiedriskajā transportā pamanu, ka viņš ir izraustījis diegus jauno svārku apakšmalai.

 

Vakarā, atgriežoties mājās, tevi sagaida nevainīgs jēriņš kaķa kostīmā. Viņš visādi izrāda prieku par tavu ierašanos (un kā nu ne – būs atkal, ko spīdzināt), tomēr cienīgā Bonifācija gudrajās, samiegtajās acīs redzams mēms pārmetums, ka tikai cilvēku muļkības dēļ viņa suga ir nosaukta par kaķiem, nevis karaļiem.
Foto: www.flickr.com

Kā Tu sadzīvo ar savu mājdzīvnieku?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
30. septembris 2010 16:01

man shkiet ka staasts ir uzrakstits par mani..tikai truukst viira un berna.. bet nakts scenaarijs tieshi atds pats. Vel viena atshkiriiba, ka es gan meedzu iemest ar kaadu chiibu, bet tas neliidz, pec 5 minuutem auroshana atsaakas daudz speciigaka formaa :D

eb 3. jūnijs 2010 14:59

Ak, kur pazīstamas emocijas saistībā ar kaķi :( Mans pensionārs, kuram nu jau ir 18 gadi. Arī viņš brēc nenormālā balsī, gan pa dienu, gan nakti :( Viņš spēj mani ar savu gaudošanu pat līdz asarām novest...:(

inny 3. jūnijs 2010 14:02

Starp citu, vakar viens kaķis tā gaudoja mums pie loga!! Es reāli sabijos :D Pat logus aiztaisīju, domāju - vēl iekāps ciemos :D

sandrulish 3. jūnijs 2010 12:30

Labs un interesants stāsts, protams saturs ir bēdīgs,
jo kaķis traucē jums...
Varbūt vajag vest pie ārsta vai arī dzīvot pie kādas
omes vai radiem laukos...???
Jau vairāki stāsti dzirdēti par gaudojošiem kaķiem
un mūsu kaķene citreiz arī sāk aurot, bet mums ir
priekšrocība, ka izmetam viņu pagalmā, kur viņa beidz aurot...:D

kaisa 3. jūnijs 2010 12:27

Mans kaķis savā raksturā ir līdzīgs.. kādus gadus atpakaļ viņš mani tā bija iebaidījis, ka no viņa slēpos, jo manas kājas viņa acīm skatoties, laikam atgādināja pelītes.. kā medījumam uzglūnēja no stūriem, naktī tvarstīja zem segas pakustējušos roku vai vēderu, kas līgani cilājas no elpošanas procesa :)

Arī laikam veselu stāstu varētu uzrakstīt par viņa varoņdarbiem... :D bet Arta to jau ir vnk izcili uzrakstījusi.. patīk man šie kaķu stāsti!

Kaķis pavisam noteikti ir karalis un mājas saimnieks!

lienite 3. jūnijs 2010 12:11

Ja man būtu tik ļoti gribētais kaķis, tad ar noteikti būtu ko pastāstīt. pēdējā teikuma beigas ir riktīgi labas. :)

3. jūnijs 2010 12:08

:D Man kakjis arii bija ieplaanojis naktiis blandiities apkaart kaut ko pie sevis njurdot, bet tas aatri paargaaja. :) Varbuut Bonifaacijam truukst uzmaniibas, taapeec vinjsh uzstaajiigi pieveersh sev uzmaniibu vai varbuut gribas ko pagrauzt nakts melnumaa? Izmeegjiniet vakaraa ar vinju paspeeleeties un atstaat kaut ko eedamu, lai ir ko iekost naktsklejonam. :)

inny 3. jūnijs 2010 11:29

Mums ir pitbulterjers Nikijs, kuram aprīlī apritēja 7 gadi. Ak! :( Nu nāk pensionāra vecums viņam virsū, neizbēgami tuvojas. Nakts nepaiet bez pāris reižu iebakstīšanas viņam ciskā, jo viņš ir sācis neprrrāāātīgi krākt, miegā visādas skaņas izdvest, turklāt vēl skrien pa miegam. Tas gan nav tā, ka pieceļās un sāk skriet pa dzīvokli :D Nē! Kājas kustās guļus stāvoklī. Vienvārdsakot, skaļš vecums, tā prasās pateikt. Nu jā, ja saimnieka kungs ir kārtējo reizi par slinku nogriezt suņam nagus... laikam lieki piebilst, kāda skaņa rodas, kad šis sāk aktīvi blandīties nakts vidū pa dzīvoklī, kurā ir ieklāts lamināts...