Cienājamais Bonifācijs pamostas naktīs. Kad tu, cilvēks, pēc grūtas darbdienas laidies miegā un jau redzi pirmos sapņus, pēkšņi tavā miera valstībā atskan uzstājīgi kaucieni. Nē, tie nelīdzinās runču gaudošanai riesta laikā, tas ir vēl kas briesmīgāks. Kaitinoši griezīga un monotona skaņa, turklāt lokalizācija ir nemainīga – guļamistaba.

Diemžēl durvju aizvēršanas opcijas mūsu mājās nepastāv, jo tādas ir tikai izejai uz kāpnēm un WC/dušu. Kad tu pārskaities labākajā gadījumā un pārbijies – sliktākajā - pieslejies gultā pussēdus un, cenšoties nepamodināt citus mājas iemītniekus, kam ir ciešāks miegs, zīmīgi šņāc: “Bonīīīī, ššššškic! Momentā apklusti!” utml., kaķis to savādā kārtā dzird kā “Mīļo Bonīt, man tā patīk tava kaukšana nakts vidū, lūdzu, lūdzu, pagaudo skaļāk!” Tāpēc labāk ir gulēt klusi un pārciest šo skaņu vētru stoiciskā mierā. Pēc kāda brīža dzīvnieks norimsies.  Bet ne jau uz ilgu laiku.

{smallpic:1}

Kad esi ticis galā ar savu niknumu un atkal iegrimis miegā, cienījamā Bonifācija kaķiskajā dvēselē pamostas zirdzisks aicinājums kļūt par nevaldāmu prēriju auļotāju. Taisni neticami, ka tik mazas, pūkainas ķepiņas var rībēt kā svaigi apkalts kavalērijas pulks! Pagriezienos, bremzējot uz gludās grīdas, atskan mežonīga nagu skrapstēšana, un vienīgais, kas nepamostas no šīs ārdīšanās, ir mūsu divgadīgais dēlēns.

Lai gan parādījusies iespēja dubultot spēkus cīņā pret “prēriju zirgu”, jo nu ir pamodies arī mans mīļais vīrs, labāk tomēr gulēt un ciest klusu. Pirmkārt, lai pārliekā aizkaitinājumā neieaurotos pārāk skaļi, tādējādi pamodinot bērnu. Otrkārt -  kaķis tik un tā vienmēr dzird tikai to, ko GRIB dzirdēt. Ticiet, ir ļoooti grūti savaldīties un nemest ar kādu čību, un reizēm esmu domājusi, ka varbūt jātur pie gultas krūzīte ar ūdeni, ar ko atvēsināt mežonīgo radījumu. Bet, tā kā guļu iekšpusē  un sporta nodarbībās nekad nevarēju pietiekami tālu aizmest bumbiņu, man nav pārliecības, ka netrāpīšu vīram. Ja arī netrāpīšu, mans pedantiskais laulātais draugs pat diennakts gaišajās stundās ir ļoti jūtīgs pret uz grīdas izgāztu ūdeni. Turklāt skaidri zinu: blakus: gulošam vīram es noteikti spētu trāpīt, bet kaķim – rikšotājam: – nekad! Satrakojis kaķis un satrakojies vīrs?! Nu nē! Tātad – arī šo vētru jāpārlaiž stociskā mierā.

Pēc stundu ilgas trīšanās pa gultu, izmisīgi cenšoties nomierināties un aizmigt, jo no rīta taču jāceļas uz darbu un atlikušas vien dažas stundas miegam, beidzot izdodas iesnausties.  Viss ir labi līdz brīdim, kad visi ģimenes locekļi pamostas no mežonīga brēciena, ko izraisījis kaķa zobainais un nagainais uzbrukums no segapakšas dzesēšanās nolūkos izbāztajai kājai. Nu jau pie labākās gribas nav iespējams palikt mierā, un kaķis dabū noklausīties visu, ko mēs par viņu domājam. Viņš to pacieš apskaužami labi. Cienīgi. Stoiciskā mierā. VIŅŠ ir nesatricināms!

Kaujoties ar riebīgām, kaķus iznīcinošām domām, tu iemiedz, lai pēc brīža pamostos un konstatētu, ka esi aizgulējies. Pa galvu pa kaklu taisoties uz darbu, konstatē, ka tavam kaķim piemīt apbrīnojama spēja atrasties vairākās vietās vienlaikus – un kā likums, tieši tavā ceļā. Tomēr, kad gribas pakampt viņu aiz čupra un ne visai maigi pārvietot uz citu vietu, viņš tik mīlīgi glaužas pie kājām un tik uzticīgi ņurd, ka aizmirstas visi pāridarījumi. Tu nekavējoties piedod Bonifācijam visus viņa grēkus - gan esošos, gan nākamos -  un veroties viņa dzintarainajās acīs, izjūti asus pašpārmetumus par savu nesavaldīgo un neiecietīgo dabu.

Viņš pavada tevi ar cienīgu un gauži miermīlīgu skatienu, un tad jau var pat pasmieties par Boņuka nakts darbiem. Līdz brīdim, kad apsēžoties sabiedriskajā transportā pamanu, ka viņš ir izraustījis diegus jauno svārku apakšmalai.

Kā Tu sadzīvo ar savu mājdzīvnieku?