Kāda pupumaisa stāsts

nosiguldas
nosiguldas 14. marts 2014 10:14
1305

Kā viņš tur nonāca un cik ilgi dzīvo nezin neviens. Bet vecais sēžammais ir viens bagāts vīrs. Viņš varētu stāstīt un stāstīt par to, ko redzējis, cik reizes arī viņš  neviļus norausis  pa kādai prieka asarai.

Jā gan, viņa ikdiena paiet Rīgas Stradiņu slimnīcas vienā no dzemdību zālēm. Viņš nav dakteris un nav vecmāte, viņš  nevar neko pateikt, bet viņa loma šajā procesā ir  nenovērtējama un bez viņa te neiztikt. Kad apkārt iestājas klusums, pa logu telpā iespīd vakara saule, viņš omulīgi iekārtojas  sava stūrī un labprāt padalās ar kādu jauku stāstu......

Tad nu tā. Tas notika tieši gadu atpakaļ, bija jau vakars, kad zālē ienāca jauna meitenīte, smalciņa, klusa, par vaigiem viņai ritēja asaras. Vecmāte norūpējusies iekārtoja topošo māmiņu. Mazulītis bija pieteicies daudz par agru un tagad atlika tikai paļauties uz brīnumu. Nepagāja ilgs laiks, kad viņai pievienojas vēl kāda sieviete. Vēlāk sapratu , ka tā ir topošā omīte.

Viņa turēja meitenes roku un atkārtoja, tev ir jātic, viss būs labi. Tad viņa pienāca pie loga un nostājas man blakus. Acis bija skumjas un vārēja redzēt, ka viņa nesen ir raudājusi.  

-Neskumsti, gan mēs tiksim ar visu gala, es teicu, bet viņa mani nedzirdēja. Te nu  bija skaidrs, ka bez manas palīdzības neiztikt. Manas domas nolasīja vecmāte, kas paņēma mani aiz viena sāna un nolika tuvāk vietai, kur gulēja meitene. Iekārtojieties ērtāk, jāgaida būs ilgi, bet šis draugs palīdzēs noņemt nogurumu.

Es no lepnuma, pat nedaudz nosarku, bet tā kā pēc krāsas esmu sarkanbrūns, to neviens nepamanīja. Es jutos lepns, jo ar manu palīdzību drīz ieradīsies pasaule vēl viena maza dzīvībiņa.

Ko mēs gaidījām? Puisīti protams.

Laiks spītīgi vilkās un ar katru stundu jauna meitene kļuva ar vien bālāka, acis iekritušās, bet spītīgi sakodusi zobus turējās. Pēc astoņu stundu gaidīšanas zāle iestājas klusums. Visi bija noguruši un ieslīguši miegā. Es laiku pa laikam uzmetu aci jaunajai māmiņai, lai omīte varētu netraucēti kaut pāris stundas atpūsties. Tad atkal sekoja ilgs gaidīšanas laiks un atpūta. Pēc diennakts ilgas gaidīšanas, beidzot tas brīdis bija klāt. Man no sasprindzinājuma pat sāni notirpa. Un lūk, mazais ķipars bija klāt. Maziņš, bet skaļu balsi, mazais Gustavs Emīls  svēra 2.400 kilogramus, bija gariem pirkstiem un ļoti kustīgs mazulis.

20140314101222-56178.jpg

- Nekas , nekas, laiks skries ātri un tu nemanīsi kā pieaugsi.

Mazais puika pēkšņi apklusa, neticēsiet, bet viņš mani dzirdēja. Lēnām visi atstāja telpu un es paliku viens klusumā ar savām pārdomām. Nu tā, darbiņš bija padarīts un tagad vārēja atpūsties. Biju ar sevi apmierināts. Mana šīs nakts kompanjone, pasita man pa plecu un noteica, ka neticami, bet pēc tik ilga laika viņai nesāp mugura un viņa jūtās atpūtusies.

Jā, tagad mazajam Gustavam tikko  palika gadiņš. Viņš ir liels resgalis un ka reiz viens kārtīgs sēžamais  viņam noderētu.

20140314101335-23628.jpg

Nemaz nesmejieties, mēs ne tikai pieņemam dzemdības,

20140314101402-30317.jpg

bet esam arī  labas bērnu aukles.

 

 

 

Konkurss: Es ar savu pupumaisu....

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies