Kā angļi iemīlējās tējā

Sieviešuklubs.lv
Sieviešuklubs.lv 24. jūlijs 2015 00:31
2457

Iedomājoties par tēju, uzreiz prātā nāk Anglija – aina no angļu rakstnieka Lūisa Kerola (Lewis Carroll) grāmatas "Alises piedzīvojumi brīnumzemē" kādā no ekranizējumiem, kur Alise piedalās dīvainā Cepurnieka kunga pēcpusdienas tējas dzeršanā. Šī ir tikai viena no daudzajām ainām, kas apliecina – tējas dzeršana ir populārs un zīmīgs rituāls. Ticību tam pastiprina arī pie mums Latvijā nopērkamās angļu tējas. Tām visām pāri – "Earl Gray". 

Lai arī par tējas audzēšanas pirmsākumiem jāsaka paldies Ķīnai un Eiropā tā parādījusies tikai 16. gadsimta otrajā pusē, mūsdienās par tējas dzeršanas tautu uzskata angļus. Sākotnēji tējas dārdzības dēļ to dzēra veselības uzlabošanai, taču nu jau ap 60 miljoniem britu izdzer kopā vidēji 165 miljonus tējas tasīšu dienā. Savulaik tēju kā dāvanu veda kuģinieki no Indijas, taču pirmā tējas reklāma plašākai sabiedrībai bija redzama kādā Londonas laikrakstā 1658. gadā. Patiesībā tējas popularitāti Anglijā veicināja Čārlza II laulība ar portugāļu princesi Katrīnu, kas ļoti mīlēja tēju. Pateicoties viņas statusam, tēja ātri iekaroja popularitāti, un no 1664. gada no Ķīnas uz Angliju tika piegādātas regulāras tējas kravas.

Ilgu laiku tēja bija dārga, jo tai bija augstas nodokļu likmes. Tas veicināja kontrabandas un sliktas kvalitātes tējas izplatīšanos. 18. gs. situācija bija kritiska - nelegālais tējas imports bija lielāks par legālo. Tikai 1784. gadā valdība nolēma samazināt tējas nodokli gandrīz 10 reižu, kas padarīja labu tēju pieejamu visiem, un tā pamazām kļuva populārāka par alu un džinu.

Pēcpusdienas tēja un dejas

Kad domājam par Angliju un tēju, tik tipiska šķiet pēcpusdienas tēja - glīti uzklāts galds ar porcelāna servīzi, tējas kanniņām un uzkodām. Mazas meitenes visā pasaulē, rotaļājoties ar lellēm, rīko pēcpusdienas tēju, protams, nezinot, no kurienes šī tradīcija cēlusies. Gan mazu meiteņu, gan pieaugušo tējas dzeršana ir redzama tik daudzās filmās, sevišķi jau tajās, kurās attēlota angļu aristokrātu dzīve, ka to nav iespējams nepamanīt.

Pēcpusdienas tējas tradīciju 19. gs. sākumā ieviesa Austrumanglijas Bedfordas reģiona hercogiene Anna. Tējas dzeršana un cienāšanās ar uzkodām ap pulksten četriem vai pieciem pēcpusdienā aizsākās, lai remdētu izsalkumu un īsinātu laiku no pusdienām līdz vakariņām. Šajā rituālā labi iederējās arī nesen popularitāti ieguvušās sviestmaizes, par ko savukārt jāpateicas Sendvičas grāfam. Pēcpusdienas tēja ir daudz kas vairāk par vienkāršu tējas dzeršanu - tā ir kopā sanākšana, tas ir sociāls rituāls ar sarunām. Strādnieku šķirai, kura nevarēja atļauties lielos daudzumos pirkt dārgo tēju, tējas dzeršana pēcpusdienā kļuva par lielu, vienreizēju mielošanos ar kūkām, cepumiem un citiem desertiem ap pulksten sešiem vai septiņiem vakarā, kam klāt, protams, tika piedzerta tēja. 

Nu jau tējas pauzes darba dienas vidū ir populāras ap 200 gadus. Lai arī 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā tējas pauzes sāka uzskatīt par darbinieku nolaidību un slinkuma pazīmi, mūsdienās pastāv gluži pretējs uzskats - tējas dzeršana veicina pozitīvu attieksmi pret darbu un palīdz satuvināties kolēģiem, kas ir svarīgi darba efektivitātei. Pēcpusdienas tējas dzeršana ir pašsaprotama, un kā gan citādi, ja savulaik tā pat bija obligāta, lai novērstu lielo alkoholisma izplatību 19. gs. vidū.

Pateicoties pēcpusdienas tējas izplatībai, ar laiku kļuva populāras arī citas tradīcijas, piemēram, tējas dārzi un tējas dejas. Īpaši populāra sestdienās un svētdienās visā Anglijā bija pulcēšanās tējas dārzos, kur briti lieliski pavadīja laiku, līksmojot un, protams, dzerot tēju. Diemžēl urbanizācijas dēļ 19. gs. reti kurš tējas dārzs palika vaļā, atstājot tējas servēšanu tavernu, viesnīcu un kafejnīcu ziņā.

Tēja ar pienu, stiprāka un maigāka

Protams, arī citas tautas dzer tēju, un daudz. Bet nevienai no tām nav raksturīga tik pārliecinoša tējas dzeršana ar pienu. 98% britu, kas dzer tēju, tai pievieno arī pienu, bet tikai 30% - cukuru. Piens tējas dzeršanas tradīcijā ir gandrīz tikpat nozīmīgs kā pati tēja. To pievieno dzērienam, lai samazinātu kofeīna iedarbību un padarītu garšu maigāku. Joprojām ir aktuāla diskusija, ko labākai garšai tasītē liet pirmo - tēju vai pienu? Viennozīmīgas atbildes nav, tādēļ pareizi ir abi varianti. Tējas dzeršana ar pienu ir tikpat sena kā pats tējas dzeršanas rituāls. Savukārt tie, kas tomēr atsakās no piena, labprāt tējai pievieno citrona šķēlīti. 

Populārs ir uzskats, ka 4 tasītes tējas dienā nāk par labu organismam, tādēļ tēju angļi dzer no agra rīta līdz pat vakaram. Tēju dzer no rīta, tikko pamostoties, pie brokastīm, pusdienām, tējas pauzēs un pēcpusdienā. No rīta tiek izvēlēta stiprāka tēja, bet vakarā - nomierinošāka. Briti iecienījuši dažādas tējas, un tās tiek importētas no Indijas, Ķīnas, Japānas, Taivānas, Šrilankas un Kenijas. Stiprākās no tām tiek dzertas ar pienu, vājākas - bez. Pazīstamākā no tējām ir "Earl Gray" jeb grāfa Greja tēja, kas 19. gs. 30. gados bija britu premjerministrs. Savulaik viņš kā diplomātisku dāvanu saņēma tēju, kas bagātināta ar citrusaugļa bergamota eļļu. Grāfs recepti nodeva angļu kompānijai "Robert Jackson & Co", un kopš tās dienas ir izveidotas dažādākās "Earl Gray" tējas variācijas, un to dzer visā pasaulē.

 

Raksts no sieviešuklubs.lv arhīva

Avots: cetrassezonas.lv

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kādi ir tavi tējas lietošanas paradumi? Kāda ir tava iecienītākā?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies