Brīvdienu rīts iesākās ļoooti īpatnēji, bet nu manā kontā ir arī durvju slēdzenes atmūķēšanas pieredze. Nē, nemaz neprasiet - durvju atmūķēšanas pasūtījumus nepieņemšu :D
Mistiskā kārtā darbistabas iekšdurvīm bija nospiedusies slēdzenes poga, bet es to nepamanīju, kad nolēmu durvis aizvērt ciet. Mani pārņēma manāma panika, kad izdzirdēju raksturīgo "klik" - durvis ciet, dators tajā istabā, instrumenti, ar kuriem varētu kaut ko risināt, arī tajā telpā... Nu vājprāts - varbūt zīme no augšas, ka šodien darbs nesanāks. Bet strādāt ļoti vajadzētu - nu tā, ka ļoti, ļoti.

Dusmas uz sevi, nu kāpēc man vispār vajadzēja taisīt tās durvis ciet, tak mierīgi varēja būt puspievērtas, bet nu laiku jau atpakaļ nepagriezīsi. Paspēju pat apraudāties no domas, ka nāksies saukt slēdzeņu atmūķētāju, lai tieku istabā.

Sākumā, protams, izķidāju lielo atslēgu krājumu, meklējot īsto atslēgu no šīm durvīm. Atslēgu miljons, bet īstās nav - mistika. Izmēģināju Holivudas filmās redzētos paņēmienus - bez rezultātiem ... kāds pārsteigums :D Varēja pielietot spēku, bet tad durvis būtu izlauztas - nesmuki un dārgi. 
Tad prātā ienāca vīratēva mūždien skandinātais teiciens - "pie katras lietas ir jāpieiet tehniski". Nu tad pēc izmisuma atkāpšanās to arī darīju. Ņēmu talkā pa rokai esošos instrumentus - tajā skaitā tortes nazi, šķēres, metāla iesmu, matadatas un brīnumainā kārtā virtuvē atrasto skrūvgriezni. Nepagāja ne stunda, kad durvis jau biju atmūķējusi :D

Bet pēc tāda stresa strādāšanai atmetu ar roku - lai ir brīvdiena!

Foto: www.allianz.com