Šī gada sākumā atklāju, ka adīšana var sniegt prieku un patiesi aizraut. 

Līdz tam adījusi biju tikai skolas laikā, kaut gan par adīšanu to īsti nevarētu saukt, jo zeķes man vecmamma pabeidza, šalle man šķiet arī pusmastā palika. Adīšana vienkārši nebija man. Tā likās bezjēdzīga laika tērēšana. 

Bet redz kā. Pati smēju, vecums nāk, un šogad atklāju, ka adīt man patīk. Es gan adu pēc grāmatām, jo nācās mācīties tikpat kā visu no nulles, sevišķi grūti gāja ar zeķēm. Tie paskaidrojumi tādi, ka lasi kā Ķīnas ābeci vienreiz, otrreiz, un tik ar kādu trešo reizi sāk palikt tā bilde nedaudz skaidrāka. 

Un tas prieks! Nu gluži kā mazam bērnam! Es uzadīju papēdi! Čaklas adītājas šo prieku noteikti ir jau aizmirsušas, bet es to izdzīvoju no jauna. 

Pirms pati nebiju sākusi adīt, nemaz nebiju tā ievērojusi, ka adītājas un tamborētājas stāv katra savā lauka pusē, un skatās uz otru, nesaprotot, kāpēc viņa priekšroku dod tieši šim veidam. 

Ir jau noteikti daļa, kurām vienalga - var gan tamborēt, gan adīt ar vienādu prieku, bet pēc pēdējām diskusijām ar draudzenēm sapratu, ka mēs tomēr dalāmies - vienas dod priekšroku adīšanai, otras - tamborēšanai. 

Man pagaidām tamborēšana sagādā grūtības, jo tās shēmas vēl līdz galam neesmu atkodusi, it kā daru visu kā bildē, bet tik un tā katrreiz savādāk sanāk. 

Kurā nometnes pusē Tu esi - pie tamborētājām vai adītājām?