Latviešiem ir teiciens „Dāvinātam zirgam zobos neskatās”, bet atzīsimies – skatās gan. Jā, jā varbūt pat mazliet amorāla būs mana šīs dienas bloga tēma, tomēr tuvojošies svētki mani atkal uzvedina uz domām par (ne)īstajām dāvanām, ko cits citam mēdzam pasniegt.
Sen jau aiz kalniem tas laiks, kad ticēju Ziemassvētku vecītim un brīnījos, kā gan viņš nav saklausījis manas slēptākās vēlmes un dāvanu maisā ielicis nepareizo dāvanu. Tagad, pēc daudzām mācību reizēm, esmu apjautusi, kāda patiesībā ir māksla uzdāvināt otram cilvēkam tieši viņa visvairāk kāroto un sen, sen loloto dāvanu. Nezinu kā jums, bet man nepatīk saņemt Ziemassvētkos un vispār svētkos šādas lietas kā: sveces, krūzītes, roku krēmu (ja vien tas nav mans supermīļākais), konfektes un alkoholu. Saņemot šādu dāvanu saprotu, ka dāvinātājs pavisam mani nepazīst un šī dāvana ir bijusi kārtējais ķeksītis viņa sarakstā.
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka dzimšanas dienas un Ziemassvētki ir kā atskaites punkts, kad izsijājas draugu un radu saraksti. Ne vien finansiālo apsvērumu dēļ, bet arī gada laikā notikušie notikumi, sakritības un visādas citādas sadzīves ainiņas, liek aizdomāties – vai tiešām es vēlos konkrētam cilvēkam meklēt dāvanu? Dāvana nav tikai fizisks priekšmets, kas ietīts skaistā papīrā guļ zem eglītes. Tā ir attieksmes, jūtu un doma apkopojums, ar kuru var pateikt ļoti daudz ko. Man ir zināmi gadījumi, kad dēļ sliktas dāvanas ir izcēlušies strīdi un pat izjukušas attiecības. Kā vīramāte, apaļīgajai vedeklai, uzdāvināja svarus, bet puisis meitenei pavārgrāmatu un pannu.
Kā atrast kompromisu starp savām egoistiskajām vēlmēm un otra iepriecināšanu? Es vel mācos. Mācos ieklausīties otrā un saprast kas viņam patīk, ko viņš vēlas, par ko sapņo. Dažreiz esmu viltīga un pa visādiem aplinkus ceļiem izdibinu vēlamo dāvanu. Vai arī tiešā ceļā paprasu, ko vēlas saņemt. Šī taktika, lai gan nav nemaz romantiska un zūd pārsteiguma efekts, ļoti labi darbojas uz manu vīrieti. Viņš pasaka, ko grib, pēc mēneša jau ir aizmirsis, ka saruna ir bijusi, un saņemto dāvanu ir ļoti priecīgs, ka es kā labā feja esmu izpildījusi viņa sapni.
Novēlu visiem saņemt un dāvināt dāvanas, kuras piepilda sapņus, ceļ spārnos un stiprina attiecības!!!
http://ibandere.blogspot.com/
Foto: http://www.flickr.com/photos/exitdoors/
Bet ka jau iepriekš teicu,man labāk dāviniet saldumus,ne krūzītes,ne sveces,ne roku krēmus
Vairāk jau rakstīju ar domu - vai maz zinām, ko apdāvinājamais vēlas saņemt un ne tikai Z-svētkos, bet vispār svētkos?
Rados ir kundze, kas vienmēr dāvina lietas, kuras viņa saņem no citiem - prezentācijas dāvanas darbā.
Vīrs tiešā tekstā prasa, ko vēlas un tad kopā ejam uz veikalu. Viņš priecīgs, ka trāpījis mērķī un nauda nav "izsviesta vējā", bet es, laimīga par dabūto kāroto.
Manuprāt dāvināšanu nozīme ir atkarīga no cilvēku mentalitātes.
Ļoti arī gribas piekrist dio teiktajam.
Nepatīk ka konfektes uzdāvina? A kas tev liek viņas tagad svētkos ēst!? Noliec skapī, noderēs reizēs, kad organisms tā vien prasīsies pēc salduma! Uzdāvināja krūzīti? Iemesls būs tikt vaļā no kādas jau nolietotas krūzes, tikai žēlums vienmēr izmest to, jo vietā nav iegādāta cita. Utml un tā joprojām...
Bet no vienas puses es domāju, ka saprotu banderas. Ja tuvs cilvēks, tev uzdāvina ko... Grūti pat nosaukt dāvanas tipu... Nja...nu ir gadījumi... laikam to tiešām grūti ir paskaidrot, bet gaisā tas virmo un cilvēks jūt kā cilvēks dāvina....
Bet tas gan ir skumji, ka ir tāda situācija, ka ārvalstīs manītas miskastes kaudzes ar dāvanām... Tas vien liecina cik cilvēks nav smalkjūtīgs un cik mārketings ir... pliekans? sauss?...
Vispār pat ja dāvana ir nopirkta veikalā,tad pats jaukākais, ko var darīt dāvinātājs ir iesaiņot to pats,tad ir gan laba manta, gan ielikts darbs, mīļums un sirds. Un vienmēr atceries par kartiņu ar labiem vārdiem!
Pirms diviem gadiem skatījos interesantu raidījumu par vienu no Skandināvijas valstīm, kur pēc Ziemassvētkiem tikai apsekoti atkritumu konteineri. Liels bija pārsteigums, kad tajos atrada ļoti daudz izmestu dāvanu.
Arī ciemiņi piem mums nākot parasti nes vīnu , šampanieti, ko stiprāku (ko nu kurš pats vakara gaita grib iedzert) es jau to neuzskatu par dāvanu, bet vienkārši kā piedevu galdam, jo alkoholu jau neviens nesniedz un nedāvina, bet gan klusām un pieklājīgi uzliek uz galda...
Mani draugi, kas mani pazīst vienkārši konkrēti uzprasa, ko es vēlos un nopērk vai arī dāvina dāvanu kartes! Tā ir vislabākā izvēle!
Un manu sirdi sasilda bērnu veidots apsveikums vai pat mīļa sms, kas uzrakstīta no tāliem radiem un draugiem- man ir nozīmīgi, ka mani apsveic un ATCERAS- nevis fiziska un taustāma dāvana! Man pietiek, ja pie manis atnak ciemos, man pat davanu var nenest, tas man nav nozīmīgi, galvenais ir labs draugs un cilvēks!!!