Lūk, jūsu uzmanībai arī mans otrais stāsts no sērijas "Košās zīda impresijas". Vērtējumam nododu iedvesmojošos Ķīnas motīvus.

Mazliet pakavējoties pavisam ne tik senās atmiņās, droši vien atcerēsies, kāds bija 2010.gada marts. Joprojām auksts, ziemīgs, pilns sniega un bija pat grūti iedomāties, ka marts varētu būt pirmais pavasara mēnesis... Taču manī jau virmoja nemierīgas domas par pavasara iestāšanos un, par spīti tam, ka aizvadītajā ziemā biju patiesi iemīlējusi arī ziemu visās tās skarbākajās izpausmēs, tā vien gribējās radīt kaut nelielu ilūziju par pavasara klātbūtni.

Papildus šai domu un ideju ņirboņai, nupat biju sākusi lasīt Žozē Freša triloģijas "Zīda imperatore" pirmo grāmatu "Pasaules jumts". Un, protams, domas bija ne tikai pavasarī, bet arī tālajā zemē daudzus gadsimtus atpakaļ, kad norisinājās grāmatā atspoguļotie notikumi.

Kolēģei tuvojās vārda diena un man vienmēr ir paticis cilvēkiem (pat, ja tie ir kolēģi) dāvināt pēc iespējas individuālākas dāvanas, tādēļ atceroties, cik ļoti viņa bija sajūsminājusies par manu pirmo lakatiņu un viņas ieminēšanos, cik skaisti varētu izskatīties lakats ar ķīniešu motīviem, man pat nebija divu domu - ierosināju kolēģiem, ka varam dāvināt manis apgleznotu lakatu. Ķīniešu motīvos smeļoties tam iedvesmu...

Vairākas dienas pētīju interneta dzīles, jo bija pārliecība, ka piemērotākais motīvs būs pūķis. Tikai vajadzēja atrast ĪSTO. Protams, pēc rūpīgiem meklējumiem tāds arī tika atrasts un ar nepacietību ķēros pie zīmējuma uzlikšanas uz auduma...

Tā kā biju diezgan droša, ka pirmajā reizē tik detalizētu un smalku zīmējumu zīmēt uz auduma uzreiz ar noturīgajām kontūrām nebūtu īsti prātīgi, nolēmu tomēr nodrošināties ar iespēju labot iespējamās kļūdas, tādēļ visu uzzīmēju ar izdziestošo (izmazgājamo) flomasteru. Pamatmotīvs izdevās tieši tāds, kā plānots, tādēļ droši ķēros pie zeltītās kontūrkrāsas un jau pēc neilga brīža otas gals tika iemērkts krāsā un viegli pieskārās zīdam...

Pūķis lēnām ieguva pavisam ugunīgas un dzīvīgas aprises, turklāt, nebiju gaidījusi, ka tik veiksmīgi izdosies realizēt gan zilās-baltās krāsas pārejas, gan izzīmēt pūķi ieskaujošās liesmu mēles.

Biju tik ļoti aizrāvusies ar šo gleznojumu, ka sestdienas vakarā nebiju pierunājama doties uz nelielu mājas ballīti pie draugiem (var jau būt, ka tā nevajadzēja darīt, taču mans miers man laikam šajā vakarā bija svarīgāks un gleznošana uz zīda patiešām tā nomierina...). Tā vietā pavadīju vakaru vienatnē, meditējot pie sava pūķa.

Papildus pūķiem, uz lakata izvietojās arī daži ķīniešu hieroglifi, kuri tika izvēlēti, lai kalpotu kā novēlējums tā jaunajai nēsātājai.

Grūti tagad pateikt, cik dienas tieši pavadīju pie šī darba, taču brīdī, kad pēdējais baltais laukums tika noklāts ar spilgti violeto krāsu, sajutu tādu sajūsmu par padarīto, ka pirmajā brīdī bija patiešām žēl, ka tas būs jādod projām...

Tad nu ar tādu manāmu skumju izteiksmīti sejā arī iemūžināju savu austrumniecisko skaistumu. Pašai mazliet neticējās, ka esmu to paveikusi - tas taču tikai otrais... Tas ir gluži vai kā pirmais, jo pirmais - tas tomēr bija vairāk eksperiments, spēles ar krāsām un laukumiem, bet šeit jau mēģināju uzlikt uz auduma kādu ideju, motīvu, veltījumu.

Un vislielākais prieks bija, kad saņēmu atzinību no dāvanas saņēmējas. Tas patiešām bija pacilājoši. Un vēl jaukāk ir redzēt, ka šad un tad viņas lietišķo džemperīti vai žaketīti rotā mans apgleznotais lakats :)

noelle