Man baudu sniedz patiesi nemirstīgie mākslas darbi, kuri iet cauri laikmetiem. Māksla man pašai ir kā divas galējības.

Viena - garīgs process, kurā atbrīvoties, radīt un izpaust savu pasauli caur krāsām, otra - vieta, kurā slēpties un apmaldīties, kad savu sirdi un jūtas varu atklāt tikai baltajai lapai un nevienam citam. Tas ir burvīgi, kad lielais lapas tukšums piepildās ar krasām notraipītām, kopā sakļautām miesām, nimfām un ainavām, kas veido veselu toņu paleti. Un reizēm es domāju, vai viņam patiks...kādam citam...un ko teiks kritiķis. Taču sākot darbu es aizmirstos.

Mani pirksti slīd pār papīru, un sajūsminos par to, kā zem tiem izaug eņģeļiem spārni.  Bet gala rezultāts, tas reizēm ir tāds gandarījums, sevis piepildījums, ka ir gluži vienalga, ko teiks, kas redzēs. Kad gudri cilvēki vērtē lielās neprecizitātes, anatomiskās kļūdas un trūkstošo rozīnīti..es reizēm atļaujos teikt: "...bet manai lapai šis krāsas patīk..patīk šīs kļūdas, šie šķībie elkoņi..."

Nav noslēpums, ka mākslai ir dziedniecisks spēks. Mēģiniet gleznot, dzejot vai muzicēt, tad cilvēka nabadzīgā dzīve kļūs tik piepildīta un bagāta. Māksla ir katrā no mums, tāpēc, lai sāktu sevi dziedināt, vajadzīga tikai īpaša noskaņa, tīras un mierīgas rokas. Tā es iemācījos mākslu dzīvot uz pasaules.