Šajā rudenī esmu nolēmusi izmēģināt visādas jaunas, jaukas nodarbes, ko līdz šim neesmu darījusi. Un lai arī vienmēr esmu nedaudz brīnījusies par jaunām meitenēm, kas kā omes ( tā man likās) visu ko ada, pati esmu pasniegusies tieši pēc adāmadatām un varavīksnes krāsas dzijas, lai darinātu savas pirmās zeķes.

Šobrīd esmu tikusi galā ar vieglāko - stulmu, man priekšā papēža daļa un kā runā, ja ir noadīts papēdis, tad grūtākais aiz muguras.

Šajā sakarā atceros Ponomarjova kunga teikto - viss ir iespējams cilvēkam ar intelektu :)

Un tagad strauji tuvojošais rudens un ziema man vairs neliekas tik drūma, jo domas par melnajos zābakos esošajām krāsainajām zeķēm dara dzīvi saulaināku.

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kādas ir tavas attiecības ar adīšanu?