Angela1987 Valentīndienā mums velta dzejas rindas. Sirsnīgi sveicieni mīlestības svētkos!

Robežas nepārkāpju, vien atlieku rāmīšus malā un atļaujos vairāk. Pāršķiru lappuses, izlaižot dažas, rindkopas samainu vietām, ieaudzējos zem virsraksta un dzīvoju īsti, ne tā kā līdz šim - kā piedzimstot vēlreiz un aizmirstot reālo "iepazīsti, pirmsmīli". Uz virtuves loga ziedošā ģerānijā pakāpies zirnekļu tīkls, kārtējā muša pārtikas ķēdē, bet pāri tam visam - gaišrozā ziedi kā solījums ieglāstīties zem tumšā. Nav iespējams izvairīties no saullēkta, tāpat kā no rieta, aukstuma, balsīm.

Tad kādēļ auklēt jūtas kā kaķēnu mazu, ja reiz tik un tā būs nadziņi ādā un iecirtīs pliķi kādam, kas pārnāks? Dzīves kaprīzes vienmēr ir pāri apdomībai un citām piezemētajām jūtām, Amora bulta nevar bez sāpēm, tās vienkārši notiek.Tu esi tik aizkustinoši īsts, ka nemīlēt nedrīkst.

Avantūra vai tauriņu trīsas - nav ne mazākās jausmas, kas vēlāk. Šodien savu dvēseles vizītkarti ielieku vēstulē, atstājot maigu ģerānijsmaržu uz tās, adreses vietā - rotaļu pali, un pavasaris pār izlikšanos. Šodien vēlos būt īsta un nepietrūkt dzīvei. Rāmji tik un tā kāda izdomāti, vienīgi acis nepārprotami neaprakstāmo stāsta.

Mums katrai šī diena nozīmē kaut ko citu, katrai no mums ir atšķirīgas noskaņas, bet kopīgais ir vēlme mīlēt un būt mīlētām. Tādēļ divi atšķirīgi dzejoļi šodienai un ļoti svarīgs lūgums - mīlēsim sevi. Tad arī citi mūs mīlēs. :)

Burvīgu šodienu, meitenes! 

Parasta diena pirms

jau kārtējo dienu notiek tikai vientulība,

 strazdi žāvājas kaut kur tālajās dienvidu salās,

 un šaipus zemes vien pārtīri, pārbalti snieg

 nenosakāmas izcelsmes salušu putekļu sniegs

 šodien nenotiek dzīres

 manā pilsētā izpirkti plīša lāči,

 un joprojām nav pierādīta martini asti atsaukšanās uz prozit,

 ļaudis steidzas ar nedzīvām rozēm gar ledus piesmietiem logiem,

 lai nenokavētu,

 pirms sākas kārtējais banālais princešu šovs

 vairs neprotu rakstīt vēstules par vijolītēm,

 pasta baloži sēž savos četrsienu krātiņos

 un gaida, kad nemīlīgā ziema kļūs koša,

un stingušos koku stāvos ieritēs siltas sulas

tad varēs atvērties dzīvei,

un vārdi rakstīsies paši

un varbūt todien vairs nenotiks

vientulība

(c) Agnese Līcīte, 2012

Blakus tev būt, lai sirdspuksti jūt

Kā agrāk iešu pār sniegiem gan vētrās, gan puteņos,

Un mirkļi aizlidos garām, neviens vairs neatdos tos,

Bet stundās, kad zvaigznes kā sarma no debesīm noplīsīs nost,

Es gaidīšu tevi pie Laimas, kā toruden - deviņos.

Jau atkal dvēselē putni gar griestiem un sienām skries,

Un tauriņu bari kā ciemiņi mīļi pie sirdspukstiem klauvēsies,

Kā agrāk tu nāksi caur puteni vēlu, un zvaigznes tev līdzi ies,

Kā teiksmainu pasaku pusnaktī stāstot cik viegli ir iemīlēties.

No debess armādas atspīdums palo pār ceļiem, kas balti plūst,

Un mākoņu kuģi kā sudraba skudras apskauj un sargā mūs,

Vairs nebūsim bērni pie Laimas ar rozēm, un laiku vairs neatgūt,

Bet sajūtu tevi, tu sajūti mani, un ziema kā saldējums kūst.

(c) Agnese Līcīte, 2011