Daudzi zina, ka man ir hobijs šiverēt pa virtuvi, meistarot visādus gardumus, bet otrs mans hobijs ir rakstīt dzeju. Tā kā ēst gatavošanai vajadzīga enerģija, bet dzejas rakstīšanai - miers, lai būtu iedvesma, tad abi hobiji neiet roku rokā.

Ja iedvesma man ir gatavot, tad dzeja nolikta malā līdz brīdim, kad būs miers un iedvesma apciemo. Ir, protams, arī izņēmumi, kad kāds dzejolis tapis kopā ar ēst gatavošanu.

Šiverēju pa virtuvi un domās rodas rindiņas, no kādas dzīves situācijas, no domām, no redzētā, no dzirdētā.

Lūk, dzima jauns dzejolis, veltīts dēlam!

Ikreiz, kad tajās ieskatos, es aizmirstos...

Mirdz Tavas zilās acis,

tās vienmēr cēli mirdz.

Ikreiz, kad tajās ieskatos,

es it kā debesīs attopos.

Tās sevī nes tik daudz!

Tās vienmēr līdzi sauc!

Ikreiz, kad tajās skatos,

es kā pasakā sajūtos.

Mirdz Tavas zilās acis,

un aizmirsties tās liek!

Ikreiz, kad tajās ieskatos,

es priecājos, es vienkārši aizmirstos...

Kad attopos, es saprotu,

 ka viss, kas nepieciešams jaukam mirklim,

ir viens skatiens, Tavu acu skatiens,

jo tik bezgalīga dzidruma,

tik bezgalīgas laimes,

tik bezgalīgas mīlestības

nav redzēts vairs nekur!