Vai vienmēr ir labi būt īpašai?

pece
pece 30. aprīlis 2017 11:42
930

Es jau zināju, ka esmu īpaša!  Lai gan kura sieviete  negrib būt īpaša?

Slimošana iesākās gaužām parasti, Lieldienas pagājušas ar kūkām, olām un arī vīnu. Otrdienā sapratu, ka vēders tāds domīgs. Bet kuram gan negadās pēc svinībām  vairāku dienu garumā?! Trešdienas rīts pienāca kā parasti, šķita viss kārtībā. Brokastu kafija, rupjmaize ar tomātu un uz darbu prom. Pa ceļam saprotu, ka labi nav.

Nospriežu – iešu pie ģimenes doka, tas man netālu. Piezvanu uz iestādi, lai uzzinātu darba laikus un man paziņo – Jūsu ģimenes ārsts būs tikai nākamo pirmdienu! ??? Prasu, kas aizvieto – man nolasa morāli, ka tagad neesot nekādi padomju laiki un dežūrārstu nav! Bet ja nu akurāt, tad lai nākot ap 12 un varbūt viena no dakterēm pieņems. Nav dukas argumentēt, ka aizvietotājam jābūt pēc likuma, atmetu ar roku.

Apdaru steidzamākos darbus un saprotu, ka problēma kļūst lielāka. Informēju priekšniecību, ka dodos pie ārsta. Nolemju doties pa tiešo uz uzņemšanu. Droši vien vispareizākais būtu bijis izsaukt ātro palīdzību, bet negribējās kolēģiem sagādāt izklaides.

Uzņemšanā viss norit raiti līdz brīdim, kad no ārstu sejām saprotu, ka analīzes + izmeklējumi rāda ko citu, nekā to -  kā un kur man sāp – tā teikt gali neiet kopā (vēlāk redzēju, ka potenciāli padsmit diagnozes).

Pasaka, ka jāpaliek slimnīcā, un nogādā uz nodaļu – ķirurģisko. Skaidrs griezīs. Uz nodaļu nosūta ar vienu diagnozi, pēc tam uzrodas cita, bet joprojām ne par visiem 100%. Kā mani mierināja atbalsta komanda, tā pirmā diagnoze esot bijusi daudz sliktāka.

Otrā rītā ierodas ārstējošais ārsts, kurš saka, ka šodien operāciju zāle esot aizņemta visu dienu, tāpēc operēšot rīt. Nu neko, izciest var – ko padarīsi?

Ārsts uz lapiņas uzraksta savu mobilo tālruņa nummuru, ja nu kas, lai zvanot! Manās acīs lasāmas jautājuma zīmes kā multenēs, esmu taču slimnīcā– vai vai šis ir aicinājums sūtīt labunakts novēlējumus?

Tomēr.... vakarpusē, medmāsa paziņo, ka manu pretsāpju zāļu limits ir izsmelts un vajagot tak paciesties. Kādu laiku ciešos, nerodu mieru ne stāvus, ne guļus. Apzinīgums  brēc, ka dokam ir tiesības uz privāto dzīvi. Nespēju piezvanīt, jo doks devies mājās. Brīdī, kad sevi pieķeru pie domas, ka beidzot saprotu, kāpēc logus var atvērt tikai vēdināšanas režīmā, nolemju sūtīšu SMS, jo runāt ir kļuvis grūti.

Reakcija seko ātri – vispirms māsiņa kā viesulis ar šprici, pēc tam tiek atsūtīts dežūrārsts –spaida un vērtē – saprotu tā pati situācija – sāp „nepareizi”, ne tur kur būtu jāsāp.  Aiziet noziņot manam ārstam. Pēc brīža medmāsa kā orkāns iebrāžas palātā , pikta paziņo, ka lai tak paceļot telefonu, jo doks zvana (biju izslēgusi uz klusumu, jo nespēju normāli komunicēt). Izstāstu situāciju un doks apsola operēt jau naktī pēc pāris stundām. Nosmej, ka rezidents būšot sajūsmā, jo viņš jau visu dienu asistējot operācijās un tikai pusdeviņos vakarā iznācis no operācijas zāles.

Atnāk rezidents, jautā vai tiešām nevaru paciesties, žēl jaunā puiša, bet acīs skatoties saku, ka man žēl, bet nē!

Ārsts sola operāciju sākt pa smalko ar lapraskopiju, bet neko nevarot izslēgt. Guļot uz operācijas galda ir tikai viena doma – lūdzu, izslēdziet mani ātrāk, pilnīgi vienalga kā griezīsiet.

Pamostos – saprotu, ka lapraskopija tā nav. Bet toties sāp citādāk un ir cerība uz veseļošanos. Izradās, mani iekšējie orgāni atrodas ne gluži tur kur tiem jābūt –esot anatomiska ipatnība. Vai es neesmu īpaša? Šis fakts ir visus, pat profesoru, no ceļa novedis.

Otrā rītā pēc operācijas man uznākusi neoma – neko negribu, nevienu redzēt negribu, ārsts ved mani pie prāta un zvanu mīļotajam vīrietim, lai brauc auklēt.

Vienu rītu pamostos – palātā iestumts kārtējais sistēmu statīvs, uz kura visa dienas deva, ieraugot pat elpa aizrāvās – tas viss man? Tiešām? Nē, nu ar prātu jau saprotu, ka vajag to ko vajag, bet 3 l kopējās devas man šķita ļoti daudz. Tomēr pieķēru sevi pie domas, ka šī taču ir lieliska iespēja vismaz kaut kā iztērēt samaksātos nodokļus!

Pa šo laiku ir pienākusi paciņa no neta bodes, ko cenšas piedgādāt kurjers. Pirmdien beidzot jūtos spējīga kominicēt. Zvana kurjers, saku – neesmu mājās. Varbūt var piegādāt citā adresē? Laipni piedāvāju atnest uz slimnīcu un nogādāt nodaļā, kurjers nez kāpēc nebija sajūsmā. Tad laipni ļāvu izķert kādu no mājiniekiem un atstāt paciņu.  Kas arī tika izdarīts.

Tā nu izbaudot visus veselības parūpes sniegtās iespējas, mazliet sajūtoties kā pagātnē telpu (ne)remontētības dēļ, esmu tikusi uz pekām nu atliek novest atveseļošanās procesu līdz galam.

Novēlu, lai Jums visi iekšējie orgāni atrodas tiem paredzētajās vietā! 

Konkurss: Aprīļa piezīmes

20151008140647-14371.jpg

Zvaigzne ABC moto ir: “Labas grāmatas – gudrāki lasītāji!”.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
rasas 1. maijs 2017 13:53

Veseļojies! :)

pece 30. aprīlis 2017 21:21

:$

Linduchy 30. aprīlis 2017 20:11

Galvenais tagad kārtīgi atpūsties. Veseļojies! (hug)(F)

Ciao 30. aprīlis 2017 16:28

traki, veseļojies!