Tieši tāda un ne savādāka

nosiguldas
nosiguldas 20. aprīlis 2016 10:45
1834

Labrīt, nu ko acis nevari dabūt vaļā. Redzams, ka gulēji slikti. Jā gadi iet un nenāk atpakaļ. Novīpsnāja, tā tur, spoguļa otrā pusē .

Gribētos uzmest lūpu, bet nav uz ko, tai otrai, ir taisnība. Cik tomēr mēs sievietes, esot kailas ( es domāju bez "cīņas"krāsojuma un ikdienas imidža)  esam viegli ievainojamas.  Uzlikta tējkanna un pirmā palīdzība ķermenim sniegta. Laiks apģērbt sevi no galvas līdz kājām. 

Savā ziņā varam sevi salīdzināt ar kāpostgalvu, viena kārta, otra kārtā, trešā, citai arī ceturtā un piektā un tad esam gatavas ikdienas solim. Jā, gadi tomēr nesaudzē, kādu laiku atpakaļ, ieskatījies spogulī, nedaudz iezīmēji acis un gatavs. Bet tagad tavs otrais "es", skatās un smīn. 

Neaizmirsti tonālo krēmu, lai noslēptu pirmās krunkas, gribās jau kādu gadiņu jaunākai izskatīties. Skropstas jāuzloka, jo acu plakstiņi sāk noslīdēt, un tas ir viens no veidiem, lai galīgi pēc ķīnieša neizskatītos.  Vaigu gali jāietonē nedaudz sārti, lai kāds nepadomā, ka esi saslimusi, jo izskaties bāla.

Tā lūk, kad mati uzkasīti, labāk caur tumšu koridoru neiet, vīrs var valodu zaudēt no pārsteiguma, bet savādāk nevar, jo citādi tie pielīmējas pie galvas un īsti nevar saprast pēc kā izskaties.

Ai kā man gribētos uzvilk svārkus, nu vismaz līdz celim, bet labi saprotu, ka ar to mana pārliecība par sevi beigsies. Varbūt cits to neredz, bet es zinu, ka esmu kliba un svārki šo problēmu tikai izcels. Tātad kā armijā, bikses un kaut ko ērtu aukšdaļā. 

Viņa atkal smīn. - Kā parasti, nekā jauna.

Protams, toties tagad esmu kaujas gatavībā kā indiānis un varu doties ikdienas kaujās par izdzīvošanu.

Un tā katru rītu no dienas uz dienu , no gada uz gadu. Tikai reizēm, atļaujos aizvērt acis un atcerēties to mazo meiteni, kas tik ļoti sapņoja par gaiši zilu zīda kleitu un deju pie Dārziņa "Melanholiskā valša". Bet varbūt tā arī ir labāk, sapnis paliek sapnis, bet reālā dzīve, dzīve. Kā būtu, ja es paliktu par naivo sapņotāju, iespējams, ka tieši tas, ka ārēji varu ietīties savās kāpostu lapās man ir palīdzējis nokļūt tur kur esmu. Ārējais stiprums, ļauj paslēpt iekšējo, viegli ievainojamo dvēseli. Tikai tad, kad neviena nav blakus varu ieritināties gultā un noskatīties kādu jauku filmu, pēc kuras stundu šņukstēt par savo smago dzīvi un uzdot sev mūžīgo jautājumu - Kapēc es nevaru būt miljonāra sieva.........

Konkurss: Tāda es esmu

20160418115624-97141.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
nosiguldas 21. aprīlis 2016 09:10

:)paldies

Nikte 20. aprīlis 2016 21:43

(Y)

Linduchy 20. aprīlis 2016 17:54

"esmu kaujas gatavībā kā indiānis un varu doties ikdienas kaujās par izdzīvošanu" - labi, ka ir saglabājies cīnītājas gars :) (Y)

LosOjosVerdes 20. aprīlis 2016 17:42

Ui, kaut kā pesimistiski un drūmi...:(