The feeling of death makes me feel alive.

Emmy
Emmy 4. augusts 2017 13:42
436

Bieži man jautā; "Kāpēc Tu brauc ar moci?".

Ar vien biežāk es par to sāku aizdomāties... agrāk es teicu, tas tāds hobijs, citam zeķu adīšana, ceļošana, puķu audzēšana u.t.t., man - moto braukšana... Bet pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tas nav vienkārši hobijs. Tas ir mirklis, kad jūtos dzīva, kad sirds sitas straujāk, kad ikdienas steiga, problēmas, darbs ... viss, viss aizmirstas. Mirklis, kad es esmu, mirklis, kad jūtos dzīva, mirklis, kad it kā spēlējos ar savu dzīvi. Mirklis, kad pārbaudu savas spēju robežas, katru reizi ar vien vairāk un vairāk. Kļūdas, kas rada neiedomājamu adrenalīnu, kļūdas, kas māca, bet nebiedē, neattur.

Vienmēr esmu bijusi ļoti uzmanīga nogriežoties, to daru lēni, prātīgi, teju it kā mani kāds stumtu, līdz, pirms pāris nedēļām ar jauno moci pariezienā "iegāju" ar lielāku ātrumu nekā domāts ( domāju, ka ir pirmais, bet bija otrais ātrums ). Mirklis, kad likās, sirds izkāps no krūtīm, kājas palika vājas un plaukstas nosvīda, gribēju apstāties un varbūt paraudāt no pašas radītā stresa un kļūdas... Kā es pēc tā mainījos? Neticami, bet šobrīd, jeb kuru pagriezienu izņemu ar daudz lielāku ātrumu, pārliecību un drošības sajūtu... arī TO pagriezienu, jo, mana kļūda, parādīja to, ka nemaz nav tik traki...

20170804133519-61607.jpg

Šobrīd pārvietojos ar drauga moto, kas ir daudz straujāks, asāks, jaudīgāks.. daudz, daudz visejādā ziņā. Kaut kā vienmēr tas mocis ir biedējis, tā agresija...līdz sāku ar to braukt...labi, ka sev nenopirku lielās jaudas moci, jo visticamāk ātri vien zaudētu vai nu vadītāja apliecību vai dzīvību, jo šīem monstriem ātrumu nejūt...pirmais ātrums, 100 km/h... 1...2...3...sekundes un jau 200 km/h...it kā ar prātu saprotu, viena maza kļūda un kritiens, bet pateikt "nē" ir ļoti grūti... Pēc tam tā adrenalīna sajūta vēl ilgi "staigā" pa asinīm...pulsē. Kaut kā mani tas baro, uzlādē, dod spēku, atkal jūtos dzīva, jo ikdienas rutīna mani "nogalina". Ar šausmām gaidu ziemu, jau tagad sāku domāt, ko un kā es darīšu, lai neiestigtu dziļā "sniegā", lai nepakļautos ikdienas rutīnai, problēmām.

20170804133419-62135.jpg

Vai man nav bail nomirt?

Nē...mēs visi esam mirstīgi, katram ir savs laiks, ja arī piepalīdzēšu sev, nebiedē mani tas, vismaz varu teikt, esmu dzīvojusi, darījusi to, kas man patika, nenožēlojot ne mirkli. Stulba? Iespējams, bet katrs pats esam savas dzīves noteicēji un vajag darīt to kas pašam patīk, ne citiem izpatikt. Pat ja apkārtējie domā un runā sliktu, lai runā, tas dod tikai pārliecību, es daru visu pareizi.

Pirms pāris dienām avārijā bojā gāja kāda moto braucēja no Krievijas, populāra meitene soc.tīklos, daudz apspriesta un aprunāta, jo brauca bez ekipējuma, pārdroši, ar jaudīgu moci, līdz, pēc 21 gada uz moto, bija pienācis viņas laiks... cilvēki "metās noriet" viņu, daudzi pat priecājās, ka beidzot viņa ir mirusi, ka tā viņai vajag, dzenoties pēc slavas u.t.t. Nezinu, man mamma mācīja par mirušajiem runāt vai nu labu vai neko. Skumīgi, ka cilvēki pat šādā mirklī ir spējīgi ko riebīgu teikt. Nožēlojami ir tas, ka daudzi "rējēji" bija motociklisti... it kā neviens no viņiem nebūtu pārkāpis ātrumu, braucis bez ekipējuma, riskējis ar dzīvību. Sieviete zināja ar ko riskē, tā pat kā es zinu, ar ko es riskēju un tā ir tikai paša izvēle, vilkt ekipējumu vai nē, braukt uz 90 km/h vai 190 km/h, nosisties var jebkurā gadījumā un ekipējums, diemžēl, nepasargās no kaulu sadragāšanas, sprandas lūzuma...

Lai nav lieki pārpratumi, NEATBALSTU agresīvu brakšanu satiksmē, apdraudot citus tās dalībniekus. Nekad!! Nekad "nelidoju" tur kur ir automašīnas vai meži...

Mani nākotnes plāni?

Uzlabot esošo moci, pilnveidot savas zināšanas, prasmes, iemaņas...ar nākamo sezonu, sākt mācīties "raut ratā" moci... Kam man to visu? Tā pat vien, just for fun. :)

20170804133821-23691.jpg

"No, I want to live, but getting close to death is the only way to feel alive. And once you do, it makes you realize that everything you were actually doing before wasn't actually living. It was just making do. Call me crazy, but I think we do the best living when the stakes are high..."

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 5. augusts 2017 12:02

Man patīk Tava patiesā kaislība :) un tas, kā Tu to apraksti, pat man , pilnīgi atehniskai būtnei, iekutējās zem lāpstiņas :)

ofelija 4. augusts 2017 16:53

Man patiik tas peedejais citaats anglu valodaa!Taa riktiigi labi pateikts!
Es pilniigi redzu tevi uz motocikla!!!!!

pece 4. augusts 2017 14:24

Es ļoti priecātos, ka lielākā daļa, dodoties izbraukumos, tomēr smadzenes neatstātu garāžā uz plauktiņa.

Pavisam nesen viens aptrakušais nonesa gandrīz mani ar visu sīko, pofig, ka gājējiem zaļais....

Par tavu braukšanas stilu man nav viedokļa, neesmu tevi uz ielas/šosejas atpazinusi :D

Emmy 4. augusts 2017 14:03 pece

Kā jau minēju, to neatbalstu un nedaru, iespējams, radās iespaids, ka to vien daru kā zemu lidoju, bet tā nav. ikdienā braucu tā kā jeb kurš cits, pa reizēm "uzraujot" , nevienu netraucējot. :) Starp automašīnām nelienu, 101x pārliecinos vai mani pamana. Nav jau tā ka uzsēžos uz moča un man smadzenes paliek garāžā, tik traka arī neesmu, dzīvot gribu, tikai nedaudz ar asākām izjūtām. :)

Linduchy 4. augusts 2017 13:59

Mana trakā moto-pele :P (Y)

pece 4. augusts 2017 13:47

Mazliet trakiem ir jābūt, lai dživei būtu garša!

Tomēr traks vari atļauties būt tikai tad un tikai tur, kur tu neapdraudi citus.