Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

Autors: nosiguldas, 2011. gada 19. janvāris, 09:25:22
Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

Pēc vakardienas stāsta kāda no meitenēm teica, ka varēja rīkoties savādāk. Varēja, bet vai vajadzēja, uz doto brīdi neesmu par to pārlieecināta. Viss šajā dzīvē notiek ne tāpat vien.

 

1. daļa Kā viss sākās...

 

 

Sekoja ilga un grūta ārstēšanās. Pie katras izdevības jautāju ārstam, vai kādreiz vēl dejošu, jo pirms avārijas biju nolēmusi profesionāli nodarboties ar tautas dejām. Viņš atsmaidīja un teica- noteikti dejosi.

 

Vīrs nāca ciemos, it kā šīs sarunas nebūtu bijis, es turpināju gulēt uz gultas tikai mājās, viņš spēlējās ar dēlu, bija pats gādīgākais vīrietis pasaulē. Lēnām no gultas pārcēlos uz kruķiem, mācījos staigāt ar visu ģipsi un adatu aparātu uz kājas. Dēlēns tā bija pieķēries tēvam, kad vakaros nekādi nevarēja izšķirties un ejot prom mums sākās histērijas, puika leca durvīs, kliedza- tēti, tēti... Pāris mēnešu laikā mamma mani bija novedusi tik tālu, kad teicu pietiek, es aizbraukšu viņam pakaļ un dzīvosim kopā. Viņš bija uzvarējis- aizskrēju taču pakaļ.

 

Mūsu kopdzīve ilga 2 nedēļas, ejot ar mani pa ielu ievēroju, ka viņš ieraugot paziņas izliekas, ka mani nepazīst. Kliba vēl ar kruķiem. Kādu rītu dzerot tēju viņš paziņoja, ka vakarā neatgriezīsies, es klusēju. Viņš atkārtoja vēlreiz, es pavisam mierīgi viņam atbildēju, ka ja viņš aizies, aizies pa visam.

 

Tā nu sākās mana vientuļās māmiņas dzīve. Neskatoties uz to, ka vēl staigāju uz kruķiem, gan nu jau ar vienu, sāku strādāt, tā kā pēc izglītības esmu pedagogs, sāku strādāt pāris stundas internātā par audzinātāju. Katru dienu soļoju ar kājām uz darbu un atpakaļ.

 

Ne viss bija tik labi kā likās, jo sākās adatu vietās ļoti nopietna infekcija, no kuras daudzi nevar izārstēties gadiem. Lēmums neatgriezenisks- nepieciešama jauna operācija, kāja jālauž un jāliek kopā no jauna. Atkal aparāts uz kājas, dienu pēc operācijas ieradās vīrs ar vīnogām un tā starp citu iedeva parakstīt papīrus par šķiršanos. Lieki būtu teikt, kur viņš devās, vīnogas atsitās pret durvīm.

 

Izšķīra mūs bez manas klātbūtnes, jo biju sanatorijā. Tad nozvērējos, ka staigāšu un dejošu, lai kā nebūtu un tad mēs paskatīsimies, kurš kuram skies pakaļ. Noteikti ne labākais mērķis, bet tas deva to spēku cīnīties, un es cīnījos, iemācījos dejot ar visu metāla bunduli, kad aizbraucu uz Dikļu sanatoriju un sporta zālē dejoju, vecās kundzītes čukstējās, ka es sanatorijā esmu nokļuvusi pa blatu.

 

Pēc 2 gadiem biju uz savām kājām, tikai vēlāk uzzināju, ka - tā ir tā meitene kurai gribēja kāju noņemt.

 

Es deju zālē iegāju kopā ar mammu un viņas brāli, kas izlēma apmeklēt ballīti, domāju, ka iemesls bija man sastādīt kompāniju. Sežot zāles malā, sirds sitās, tik ļoti gribējās dejot, tā būs mana pirmā deja pēc tik ilga laika. Un tur viņš nāca jauns smaidīgs puisis- vai varu lūgt.

 

Es aizvēru acis un griezos dejā, pār vaigiem ritēja asaras, es dejoju, es atkal dejoju....

 

Katrā no mums ir spēks, kuru apzinamies tikai pašās galējās situācijās, viņš ir, es par to pārliecinājos savā dzīve ne reizi vien, bet par to citreiz.