Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

nosiguldas
nosiguldas 19. janvāris 2011 09:25
588

Pēc vakardienas stāsta kāda no meitenēm teica, ka varēja rīkoties savādāk. Varēja, bet vai vajadzēja, uz doto brīdi neesmu par to pārlieecināta. Viss šajā dzīvē notiek ne tāpat vien.

 

1. daļa Kā viss sākās...

 

 

Sekoja ilga un grūta ārstēšanās. Pie katras izdevības jautāju ārstam, vai kādreiz vēl dejošu, jo pirms avārijas biju nolēmusi profesionāli nodarboties ar tautas dejām. Viņš atsmaidīja un teica- noteikti dejosi.

 

Vīrs nāca ciemos, it kā šīs sarunas nebūtu bijis, es turpināju gulēt uz gultas tikai mājās, viņš spēlējās ar dēlu, bija pats gādīgākais vīrietis pasaulē. Lēnām no gultas pārcēlos uz kruķiem, mācījos staigāt ar visu ģipsi un adatu aparātu uz kājas. Dēlēns tā bija pieķēries tēvam, kad vakaros nekādi nevarēja izšķirties un ejot prom mums sākās histērijas, puika leca durvīs, kliedza- tēti, tēti... Pāris mēnešu laikā mamma mani bija novedusi tik tālu, kad teicu pietiek, es aizbraukšu viņam pakaļ un dzīvosim kopā. Viņš bija uzvarējis- aizskrēju taču pakaļ.

 

Mūsu kopdzīve ilga 2 nedēļas, ejot ar mani pa ielu ievēroju, ka viņš ieraugot paziņas izliekas, ka mani nepazīst. Kliba vēl ar kruķiem. Kādu rītu dzerot tēju viņš paziņoja, ka vakarā neatgriezīsies, es klusēju. Viņš atkārtoja vēlreiz, es pavisam mierīgi viņam atbildēju, ka ja viņš aizies, aizies pa visam.

 

Tā nu sākās mana vientuļās māmiņas dzīve. Neskatoties uz to, ka vēl staigāju uz kruķiem, gan nu jau ar vienu, sāku strādāt, tā kā pēc izglītības esmu pedagogs, sāku strādāt pāris stundas internātā par audzinātāju. Katru dienu soļoju ar kājām uz darbu un atpakaļ.

 

Ne viss bija tik labi kā likās, jo sākās adatu vietās ļoti nopietna infekcija, no kuras daudzi nevar izārstēties gadiem. Lēmums neatgriezenisks- nepieciešama jauna operācija, kāja jālauž un jāliek kopā no jauna. Atkal aparāts uz kājas, dienu pēc operācijas ieradās vīrs ar vīnogām un tā starp citu iedeva parakstīt papīrus par šķiršanos. Lieki būtu teikt, kur viņš devās, vīnogas atsitās pret durvīm.

 

Izšķīra mūs bez manas klātbūtnes, jo biju sanatorijā. Tad nozvērējos, ka staigāšu un dejošu, lai kā nebūtu un tad mēs paskatīsimies, kurš kuram skies pakaļ. Noteikti ne labākais mērķis, bet tas deva to spēku cīnīties, un es cīnījos, iemācījos dejot ar visu metāla bunduli, kad aizbraucu uz Dikļu sanatoriju un sporta zālē dejoju, vecās kundzītes čukstējās, ka es sanatorijā esmu nokļuvusi pa blatu.

 

Pēc 2 gadiem biju uz savām kājām, tikai vēlāk uzzināju, ka - tā ir tā meitene kurai gribēja kāju noņemt.

 

Es deju zālē iegāju kopā ar mammu un viņas brāli, kas izlēma apmeklēt ballīti, domāju, ka iemesls bija man sastādīt kompāniju. Sežot zāles malā, sirds sitās, tik ļoti gribējās dejot, tā būs mana pirmā deja pēc tik ilga laika. Un tur viņš nāca jauns smaidīgs puisis- vai varu lūgt.

 

Es aizvēru acis un griezos dejā, pār vaigiem ritēja asaras, es dejoju, es atkal dejoju....

 

Katrā no mums ir spēks, kuru apzinamies tikai pašās galējās situācijās, viņš ir, es par to pārliecinājos savā dzīve ne reizi vien, bet par to citreiz.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
nosiguldas 21. janvāris 2011 14:26

Es tev piekrītu, tajā laikā arī man likās, ka viņš ir nelietis, tagad iespējams, ka manai mammai vajadzēja mani atturēt no precībām 18. gados, abi jauni, nepieredzējuši. tagad jau var vainot visus, laiks ir pagājis, es noteikti nevainoju ne viņu ne sevi, tagad uz to skatos no malas un tapēc tik viegli varu padalīties savā dzīves pieredzē.

aha 20. janvāris 2011 13:39

Man liekas, ka sievietēm no dabas, arī man, protams, ir raksturīgi dzīves situācijas analizēt, izķidāt līdz pēdējai vīlītei, domāt, strīdēties ar sevi,katru vīrieša izteikumu (ko pats viņš veiksmīgi jau ir aizmirsis) apgrozīt prātā un ............ labākā gadījumā atrast vainu abos, jo viena pagale tak nedeg, sliktākā gadījumā atrast vainu sevī. Vīriešiem no dabas nav raksturīga tāda analizēšana. Tas atmaksājas ar uzviju, nervi vietā un lielākoties vainīgais vai pusvainīgais sievietes personā pats atradies.
Protams, Dzīvi nevar uzrakstīt uz trīs A4 lapām un nevar/nevajag pēc tām spriest, kurš vainīgs vai vainīgāks.
Bet kurš man var sniegt atbildi, kāpēc vīrietis spēj -
*pamest sievieti, sava bērna māti,
*pamest sievieti, kura cīnās par savu veselību,
*dot sievietei cerību, sagādāt otru bērniņu un pamest otreiz,
*nelikties ne zinis par meitiņas esamību,
*pazemot sievieti draugu acīs, apšaubot sevi kā bērna īsto tēvu,
*pazemot sievieti vārdiski.
Vai sieviete pretī var likt tikpat garu un treknu cūcību sarakstu vai tur varbūt būs šādi ieraksti-nebiju pietiekoši VESELA, laba, smuka, slaida, gudra, smaidīga, seksuāla? Tātad-vainīga vai vismaz līdzvainīga?
Maza, bet patiesa atkāpe pirms 20 gadiem - man 20 ar astīti, vīram par 5 vairāk, abi jauni. Ierodas mājās vīrs piedzēries, ar piekakātām biksēm, uz grīdas izguļ pirmo dullumu, nomazgājas un dodās pie manis vīra pienākumus pildīt, saņem atraidījumu, no kā izdara skaļu secinājumu "M****" un tupmāko nedēļu aizvainots nerunā. Es, naivais skuķis, mokos ar pašanalīzi, kāpēc viņš, nabadziņš dzer, kāpēc viņam pasprūk no abiem galiem, laikam taču esmu vainīga, viena pagale taču nedeg!!!!!!!!!!!
Nu neee, pietiek!
Es mācos nejusties bez vainas vainīga par līdzcilvēka cūcībām un saukt lietas īstajos vārdos. Lieliski izdodas un pie reizes aug pašapziņa kā sēne pēc lietus.

smukaa 19. janvāris 2011 14:22

Piekriitu silva9.

silva9 19. janvāris 2011 12:21

Tam varu piekrist ,kad viena pagale nekad nedeg un jaunībā nav tās dzīves pieredzes ir lielas rozā brilles,emocījas un tas traucē brīžam pieņem pareidzo lēmumu .

nosiguldas 19. janvāris 2011 10:08

Pie katrām attiecībām vainojami abi. Ņevajadzēja rakstīt vēstuli, vajadzēja redzēt, kas viņš ir pirms attiecību nodibināšanas. Bet 18. gados nav tā prata, kas gadiem ejot, tagad rīkotos iespējams savādāk, kautgan neesmu pārliecināta. Un arī viņu var saprast jauns puisis tikko no armijas , bet te sieva, kas jāaprūpē vēl bērns, ja varētu skriet un tusēt kopā, būtu savādāk. Pēc vairākiem gadiem viņš aprecējās otreiz un dzīvo ar otro sievu jau daudzus gadus, varbūt tomēr es nebiju īstā, varbūt vainīga situācija.

silva9 19. janvāris 2011 09:57

Baigais gribasspēks varu tikai aprīnot Tevi...

jana 19. janvāris 2011 09:53

Viņš nebija tevis vērts...

pece 19. janvāris 2011 09:53

Cerams, ka turpmāk dzīve tevi lutinās ! :)