Sarunas ar Skolotāju. Kāpēc ir tik nemierīgs laiks?

Autors: sandijasieviesuklubs, 2011. gada 22. oktobris, 10:00:00
Sarunas ar Skolotāju. Kāpēc ir tik nemierīgs laiks?

Sarunas ar skolotāju.

Saruna sestdien,22.oktobrī, 2011.gadā, 7:47


Kāpēc ir tik nemierīgs laiks?



Laiki vienmēr bijuši nemierīgi. Šodienas nemiers ir tīrais sīkums ar nemieriem, ko piedzīvojusi cilvēce. Katru reizi, kad cilvēkam jāpiedzīvo kaut kas uztraucošs, viņam liekas, ka tas ir kaut kas nebijis un noteikti tas ir trakākais no visa, kas ir bijis. Taču tas vienmēr tikai tā šķiet, jo iepriekš pārdzīvotā intensitāte viegli aizmirstas. Principā cilvēks nevēlas just nekādu diskomfortu, tāpēc katru vieglāku vai smagāku satricinājumu uztver nelabprāt.



Ja cilvēks izjūt nemieru individuāli un ir sajūta, ka cilvēkiem apkārt viss ir kārtībā, tad viņš to neattiecina uz kaut kādu augstāku ietekmi vai milzu pārmaiņām, kas ir globālas. Ja, savukārt, satricinājumus piedzīvo daudzi cilvēki vienlaicīgi, tad parādās daudz ziņu par jauniem laikmetiem un tradicionāli pasaules galu. Kad kārtējo reizi pasaules gals nepienāk, cilvēku uztraukumi beidzas un pazūd domas arī par jaunu laikmetu, kurā pēc teorijām tagad dzīvo cilvēce.



Patiesībā, ja mēs kaut nedaudz pievēršam uzmanību realitātei, tad redzam, ka nekas uz vietas nestāv. Tieši tas, kas apstājas, tam arī visai drīz pienāk gals. Dzīvība tā ir kustība un tā nemaz nav iespējama, bez intensitāšu maiņas un bez tā, ko cilvēki izjūt kā satricinājumu. Viss taču nemitīgi kustas, attīstas, pārveidojas, veidojas no jauna, atdzimst, mirst un augšāmceļas. Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam.



Tātad nemierīgs laiks faktiski būs vienmēr un par to nav jābēdājas. Tieši otrādi - par to vajadzētu priecāties un mācīties iet laikam līdzi. Ko tas nozīmē? Neatkrist atpakaļ un neslēpties no patiesības, dzīvojot tikai domās par nākotni. Būt tagad, būt kustības un pārmaiņu epicentrā, lai dzīvotu, lai justu, lai patiesi mīlētu. No tā nevajag slēpties, jo tad mēs neredzam savu dzīvi, mēs to nejūtam. Mēs sapņojam, mēs vēlamies, mēs ceram un baidamies, bet mūsu dzīves notiek bez mums. Mēs tās neapzināmies un bieži jau ir par vēlu. Ilūzijas mūs satin tik cieši, ka mēs pat vairs nevēlamies no tām atbrīvoties. Mēs lamājam visu un visus, jo esam aizmirsuši, ka šī patiesībā ir mūsu dzīve, kuru esam izvēlējušies nedzīvot.



Dzīvosim, būsim vienoti ar sevi, citiem un pasauli, tad mēs sapratīsim, ka jebkuš laiks patiesībā ir mūsu vienīgais un vērtīgākais laiks. Tāpēc nelamāsim to, kas ir tik vērtīgs un izmantosim to bagātību, kas katru sekundi ir mūsu rīcībā.


Lai slavēts Jūsu Dievs!

***

Pielikumā šai sarunai pievienoju budisma mandalu "Pasaule" - cikliskums, pārmaiņas, nemierīgi laiki, kas atkal noslēdzas atdzimšanā un tā tālāk un tā joprojām...

{smallpic:1}

Noklausieties arī izcilās mantru dziedātājas Deva Premal un Tibetas mūku mantru, kas saucas "Dziedināšana" (mantra no albuma "Tibetan mantras for Turbulent Times" ("Tibetas mantras nemierīgiem laikiem")