Pilnveidošanās un pašapziņa savā ziņā iet roku rokā!
Ja par šo jautājumu es rakstītu pirms pāris gadiem, tad es droši vien kā vairums šejieniešu, žēlotos par liekajiem kilogramiem un to ietekmi uz manu pašapziņu. Tomēr šo dažu gadu laikā esmu iemācījusies mīlēt sevi ar visām tauku krociņām, vēdera riepiņu un mīlas rokturīšiem sānos.
Tas gan nenozīmē, ka es tos nemēģinu likvidēt, necīnos ar saviem liekajiem kilogramiem, bet lai vai kā – tie ir manējie un es viņus mīlu! Ik rītu saku labrīt savam spoguļattēlam un novēlu sev veiksmīgu dienu! Ejot garām skatlogiem, uzsmaidu sev un savam attēlam! Tāpat uzsmaidu citiem!
Bet man ir citi pašapziņas tarakāni – viens no traucējošākajiem tarakāniem ir sajūta, ka citi var, zina un māk labāk par mani, ko nu es, tie citi jau tāpat…. Tas ir mans klusais tarakāns, ar kuru cīnos jau sen. Taisnības labad ir jāsaka, ka bieži vien cilvēkiem no malas ir pilnīgi cits viedoklis par mani un manām spējām, varēšanām un darīšanu. Bet ikreiz man pašai sevi ir jāpārliecina, ka es varu un māku. Brīžiem jūtos kā iekšējais es būtu konfliktā ar ārējo es. Līdz harmonijai vēl tāls ceļš ejams.
Vēl viena lieta ir komunikācija. Es mācos brīvi un nepiespiesti komunicēt, bet reizēm joprojām man
ir jāsaņemas, ali paņemtu telefona klausuli un piezvanītu, vai pieietu klāt un pajautātu. Apzinos, ka reizēm meklējot atbildi uz jautājumiem citos veidos, es izniekoju savu laiku, ko varētu izmantot citādāk. Bet maz pamazām es pārliecinos, ka komunikācija var būt patīkama un svarīgākais – tā nesāp.
Jā, man arī brīžiem piemetas šī klīrēšanās uz zvanīšanu. kad kaut ko jānoskaidro kāda informācija, tad labāk ka esmu viena pati mājās. Nepatīk, ja kāds dzird sarunu. Ir arī tā kad neuzdrīkstos traucēt pat draugus, jo tai pašā laikā negribas uzkraut savas domas, pārdomas utml. lietas. Lai gan tai pašā laikā zinu, ka drīkstu viņiem zvanīt.
Nesaprotu kāpēc tā ir. Tā man būtībā nav nekādu problēmu komunicēt pa telefonu. man pat patīk tāds darbs, kur jāsniedz kāda informācija pa telefonu, jo esmu strādājusi telemārketingā.
pece, tavi tarakāni ir arī manējie...bet īsti nezinu, kā tikt ar tiem galā.
pece, mācīšos no tevis par mīlestības pilno attieksmi pret saviem kilogramiem
)
par bailēm zvanīt vai kādam paprasīt - vienīgās zāles pret to ir treniņš! atceros, kad tikko sāku strādāt žurnālistikā, man bija jāsaņemas , lai kādam svešam piezvanītu un uzaicinātu uz interviju vai kaut ko pajautātu. bet nu šīs bailes aizmirsušās! varu arī svešiniekam uz ielas pieiet un pajautat da jebko!
arii es pievienojos jusu pulcinjam, ka shkjiet ka nu es jau to nezinu, e sto nemaku, un ka skatos uz saviem vienaudzhiem, vienmer liekas ka vinji ir galvas tiesu par mani augstaki, labak zin un var, ko ta es.....
Nu, man arī bieži vien liekas, ko tad es... viņi spēj un var daudz vairāk...