Piedzīvotā evakuācija

Autors: Linduchy, 2016. gada 22. oktobris, 16:30:34
Piedzīvotā evakuācija

Vēls vakars. Centrālā dzelzceļa stacija. Gaidu pēdējo vilcienu mājup. Slēpjoties no rudens aukstuma un negantā vēja, cilvēki pulcējas stacijas perona kāpņu telpā. Atiešanas laiks 23:25. Perona tablo pulkstenis rāda 23:22 - vilciena vēl nav. 

23:23 atskan trauksmes signāls un aicinājums izmantot evakuācijas ceļu, palīdzot arī tiem, kuriem ir pārvietošanās grūtības. "Fantastiski!" Un es tā cerēju ātrāk nokļūt mājās, kur mani gaida silta tēja un mīkstas segas&spilvena komplekts.

Cilvēki ilgi neprāto, bez panikas, bet steigā atstāj stacijas telpas. Laukumā pie stacijas pulcējas paprāvs cilvēku skaits - tie, kuri gaidīja pēdējo vilcienu atiešanu, lai nokļūtu mājās. Un tādu vilcienu bija 3 - Lielvārdes, Jelgavas un Tukuma. Kādam jokdarim gan šis šķita piemērotākais laiks zvanam par stacijā ievietotu spridzekli. Nu vismaz es pieļauju, ka tas bija trauksmes pamatojums, jo stacijas darbinieku atsaucība un informētība bija tuvu "0".

Izdzīti klajumā, cilvēki ir sašutuši, jo daudziem alternatīvu transporta iespēju nokļūšanai mājās nav. Stāvam un salstam. Kāds pieiet tuvāk stacijas ēkai, lai kaut nedaudz slēptos no pamatīgā vēja. Taču apsardzes darbinieki aizrāda, ka jāiet tālāk prom. Apsargi un Latvijas dzelzceļa darbinieki savās zaļi-oranžajās formās ieņēmuši sargposteni pie stacijas durvīm - stāv, savā starpā čalo (lieki piebilst, ka ne valsts valodā, kaut gan, kāda tam šobrīd nozīme), smēķē un neliekas ne zinis par cilvēkiem, kuri stāv neziņā, kad un vai vispār nokļūs mājās. 

Iet laiks, cilvēki turpina drebināties aukstumā un vējā. Lai arī daudziem ir rudenim atbilstošs apģērbs, tomēr ilgstoši stāvēt vējā un aukstumā nav patīkami. Aiziet kaut kur arī īsti nevar, jo, pirmkārt, tik vēlā stundā šajā apkārtnē viss ir slēgts, bet, otrkārt - tā var palaist garām brīdi, kad atļaus atgriezties stacijā, lai dotos uz savu vilcienu un brauktu mājup. 

Paiet stunda. Esmu pārsalusi. Informācijas vakuums. Latvijas dzelzceļa darbinieku ieinteresētības par cilvēku likteni arī nav nekādas. Kad viena kundzīte sāka aktīvāk interesēties pie apsardzes darbiniekiem, attieksme bija vairāk kā graujoša, augstprātīga un rupja - "Ko tad jūs gribat, lai es daru - ar mašīnu jūs mājās nogādāju?"

Sasodīts! Jā, tieši to cilvēki arī vēlētos - nokļūt mājās! Vai vismaz uzzināt kaut ko konkrētāk!

Mans ieteikums būtu, lai Latvijas dzelzceļš, kas saskaras ar šādiem "joku zvaniem" regulāri, BEIDZOT sāktu domāt, kā labāk rīkoties šādos gadījumos. 

Ja tas notiek pa dienu, cilvēkiem vēl pastāv alternatīvas izvēlēties citu transporta veidu, bet tik vēlā stundā atliek stāvēt un gaidīt, ņemt taksometru vai meklēt viesnīcu, kur pārlaist nakti.

Apspriežot radušos situāciju ar "bēdubiedriem", spriedām, ka civilizētās valstīs, kur lielām kompānijām (kuras eksistē pateicoties klientu naudai!) rūp savi klienti un publiskais tēls, būtu noorganizēta vismaz silta tēja, varbūt pat cepumi un silti pledi.

Ņemot vērā, regulāro pieredzi, sen jau bija laiks ieviest alternatīvu transporta plānu, norīkojot vilciena atiešanu no Torņakalna, Zemitāniem un Vagonu parka. Latvijas dzelzeļš/Pasažieru vilciens varētu parūpēties, lai pasažieri tiktu nogādāti šajās stacijās ar norīkotu autobusu - galu galā, var tak noslēgt sadarbības līgumu ar Rīgas Satiksmi šādām ārkārtas situācijām. Bet tā vien šķiet, ka mūsu valstī viss ir atstāts pašplūsmā. Domāšana ir saglabājusies no padomijas, kad cilvēks un klients NAV prioritārs. 

Visbeidzot - varbūt būtu vērts sākt domāt par 21. gadsimta tehnoloģiskajām iespējām, lai nepieļautu vai vismaz minimizētu šādu situāciju skaitu? 

Kaut kā līdz šim neesmu īpaši dzirdējusi, ka likumsargiem veiktos ar "zvanītāju-jokdaru" notveršanu. Kā tad tur īsti ir? Nevar noķert vai neinformē par to sabiedrību? 

00:50 - beidzot tieku siltā vilcienā. Pārsalusi, kakls kņudina. Noauju zābakus un cenšos sasildīt ledainās kājas uz vilciena radiatora. Drebuļi nepāriet līdz pat mājām. Braucu ar cerību, ka šis "piedzīvojums" nevainagosies ar saslimšanu.