Piedzīvojumi naksnīgajā Minhenē- turpinājums

mazaa raganina
mazaa raganina 30. maijs 2011 11:30
876

 

Minhene 1. daļa

 

Priecīgas iespurdzam autobusā un ieņemam savas vietas. Lai iet, dodamies uz krogu. Gide mums stāsta šo un to par šo slaveno krogu, bet mani uzmanīgu dara tas, ka viņa ir izdomājusi mūs tur atstāt vienus, ceļu uz savu naktsmītni mēs taču atradīšot...Es saausos, jo esmu no tiem cilvēciņiem, kas var apmaldīties pat trijās priedēs, kur nu vēl naktī Minhenē... Bet tā kā esam liela kompānija, tad nomierinos, jo kopā jautrāk un arī drošāk.

 

Hofbrauhaus – 1589. gadā ar Bavārijas hercoga Vilhelma V gādību tika nodibināts lielākais alus krogs Vācijā. Sākotnēji tā bija alus darītava. Šeit gatavotais alus ātri kļuva slavens, jo tā izmantošanā tika ražošanā izmantoja tikai dabīgas sastāvdaļas.

Interesanti, ka ar šo alus krogu saistās tādi slaveni vārdi kā Mocarts, Ļeņins, Hitlers. Visi šie kungi apmeklēja šo krogu un ne vienu reizi vien.

19. gs alus darītava tika pārveidota par lielām alus zālēm, šeit notika gan koncerti, gan tika uzvesta lugas, gan notika sapulces.

Šobrīd šī ir vieta, kur katru gadu plūst tūristu straumes. Kurš gan nav dzirdējis par slaveno alus festivālu Oktoberfest! Hofbrauhausam pieder galvenā un pati lielākā telts, uz kuru vietas jārezervē jau ļoti savlaicīgi.

Hofbrauhaus Inner hall

 

 

 

Dodamies iekarot alus krogu! Ejot iekšā man rodas sajūta, ka dodos iekšā bišu stropā un šī sanoņa, balsu murdoņa kļūst arvien skaļāka un skaļāka. Prātam neaptverams troksnis, kurā nav iespējams sarunāties. Mēs uzmeklējam klusāku zāli un iekārtojamies pie trīs galdiem. Te ir daudz un dažādu rasu un nacionalitāšu cilvēku, visi bauda alu un nepiespiesto atmosfēru.

 

Esot jānogaršo baltās desiņas, tas esot kaut kas vienreizēji gards, nu labi, lai iet desiņas.

Oficiants...Tas tik bija kadrs, man bija pamatotas aizdomas, ka tā bija ja ne pirmā, tad viena no pirmajām viņa darba dienām. Viņš saputroja mūsu pasūtījumus, manai draudzenei atnesa desiņas, kuras viņa nemaz nepasūtīja, kad viņa sāka protestēt, viņš vēl centās viņai tās ,,iesmērēt”, tā bija cirka izrāde par velti. Oficiants paceļ podiņa vāciņu(podiņā desiņas) un rāda ,,Am”. Mana draudzene rāda, ka neēdīs, viņš atkal-,,Am”!

Ar to vēl nepietika, viņš pasauca papildspēkus, laikam jau pēc ranga kādu no svarīgākajiem oficiantiem un izrāde turpinājās...Mēs bijām pārsmējušies, bet mana draudzene turējās braši, desiņas tikai veiksmīgi aiznestas atpakaļ un viņa tika pie savas zupas. Vēl viņš mums aizmirsa atnest dakšiņas un mūsu jautrā kompānija visādi centās viņam iestāstīt ,ka vajag ,,gabeles”(gabel-dakšiņa).Viena kundze pat iemanījās iebakstīt oficiantam ar diviem pirkstiem sēžamvietā, skaļā balsī saucot ,,Gabel, gabel”!

 

Esot jānogaršo baltās desiņas, tas esot kaut kas vienreizēji gards, nu labi, lai iet desiņas.

Oficiants...Tas tik bija kadrs, man bija pamatotas aizdomas, ka tā bija ja ne pirmā, tad viena no pirmajām viņa darba dienām. Viņš saputroja mūsu pasūtījumus, manai draudzenei atnesa desiņas, kuras viņa nemaz nepasūtīja, kad viņa sāka protestēt, viņš vēl centās viņai tās ,,iesmērēt”, tā bija cirka izrāde par velti. Oficiants paceļ podiņa vāciņu(podiņā desiņas) un rāda ,,Am”. Mana draudzene rāda, ka neēdīs, viņš atkal-,,Am”!

Ar to vēl nepietika, viņš pasauca papildspēkus, laikam jau pēc ranga kādu no svarīgākajiem oficiantiem un izrāde turpinājās...Mēs bijām pārsmējušies, bet mana draudzene turējās braši, desiņas tikai veiksmīgi aiznestas atpakaļ un viņa tika pie savas zupas. Vēl viņš mums aizmirsa atnest dakšiņas un mūsu jautrā kompānija visādi centās viņam iestāstīt ,ka vajag ,,gabeles”(gabel-dakšiņa).Viena kundze pat iemanījās iebakstīt oficiantam ar diviem pirkstiem sēžamvietā, skaļā balsī saucot ,,Gabel, gabel”!

 

 

Tā jautrojoties mēs paēdām desiņas, es pagaršoju dažādus alus veidus un latvieši jau nebūs latvieši, ja neuzdziedās kādu ziņģi. No sirds izdziedājāmies un bija jāsāk posties uz hoteli, jo to slēdza ciet 1naktī.

 Visi kopā veiksmīgi izmaršējām cauri alus zālēm un tikām līdz izejai. Te notika kaut kāda minstināšanās un mana ceļabiedre pateica liktenīgos vārdus ,,Ejam, es ziņu ceļu, uzticies man”. Es nezinu kas notika ar manu prātīgumu, jo parasti es tā nerīkojos un mēs atdalījāmies no grupas.

 Sākums bija daudzsološs, garastāvoklis līdzīgs eiforijai. Mēs naktī Minhenē, līst lietutiņš, bet nieks par to! Es laimīga lēkāju pa peļķēm un spiedzu no sajūsmas, kas to būtu domājis, ka kaut ko tādu piedzīvošu! Pamazām mana sajūsma sāka mazināties, jo man sāka likties aizdomīga tā ilgā iešana un zemapziņa man signalizēja, ka nav labi. Mana ceļabiedre nemitīgi sauca-uzticies man! Un kas man atlika?

 

Mēs tikai gājām un gājām, naktī, tumsā un lietū svešā pilsētā. Kad beidzot mana ceļabiedres saprata, ka esam aizmaldījušās, man iestājās šausmīga panika. Es iedomājos par saviem bērniem, par to, ka esam nekurienē un hoteli slēdz jau pēc 40min...ka nakšņosim parkā....un man sāka birt asaras.Laikam tajā brīdī visu dzīvi pārdomāju, sajūtas bija baisas.

 

 Pēkšņi atcerējāmies, ka man somiņā ir karte, kur norādīta mūsu viesnīca. Somiņa bija izmirkusi tāpat kā tās saturs un karte ar grūtībām turējās kopā. Sākām apjautāt garāmgājējus. Vieni jaunieši mums pateica, ka esam jau ārpus kartes izgājušas, viens jauks pāris mums ieteica doties uz hoteli ar U Bahn. Es pateicu, ka nekur nebraukšu ar metro, pietiek man piedzīvojumu. Pa to laiku karte jau bija paspējusi pavisam izjukt un mēs pat nezinājām sava hoteļa nosaukumu, tikai to, ka tam pretī atrodas cits hotelis Deutsches Theater.

 

Teicu, ka jābrauc ar taksi, bet mana ceļabiedrene iespītējās, nē viņa atradīs ceļu uz viesnīcu. Pēkšņi nez no kurienes uzradās jauneklis, kas teicās parādīs, kur atrodas taksometru stāvvieta un viņa kā apmāta devās viņam līdzi neklausot maniem iebildumiem. Kāda stāvvieta, ja takši brauca garām viens aiz otra. Es sapratu, ka jārīkojas, jo iet kaut kur līdzi svešam cilvēkam, es tam nebiju gatava. Un tad es atcerējos būtisku sīkumu, kas izglāba mūs no šīs ķezas! Man makā bija hoteļa vizītkarte! Un man pretī pa ielu brauca taksometrs!

 

Es izgāju ielas vidū un apstādināju mašīnu, pasaucu savu buntavnieci, iedevu šoferim vizītkarti un mūs dažu minūšu laikā nogādāja mūsu hotelī. Mēs bijām glābtas! Paspējām īsi pirms slēgšanas.

 Secinājumi. Ooo, tie ir gana vērtīgi, lai ko tādu neatkārtotu, daži vieglprātīgi gājieni var daudz maksāt!

Ak, Minhene, Minhene...Tevi es atcerēšos vienmēr!

 

 

 

 

 

 

 

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
30. maijs 2011 20:03

Viss ir labs, kas labi beidzas! ;)

mazaa raganina 30. maijs 2011 12:08

Bija, bija, viena vairs neuzdrošinos klīst pa svešām ārēm... ROFL

Cerīte 30. maijs 2011 12:07

Man jau tas sāk atgādināt Jautrītes piedzīvojumus.Bet vai mācība Tev bija? ''Šaubos :D