Pazudušais oktobris

Ardlem
Ardlem 2. novembris 2015 15:57
925

Šorīt paskatījos kalendārā un nobijos – jau novembris! Bāc! Kur tad ir palicis mans oktobris? Sāku šķetināt atpakaļ kamoliņu – neko neatceros un bilžu ar nav, kur paskatīties, kas tad nu bijis? Jāpaļaujas vien būs uz savu emociju un notikumu atmiņu un jāpacenšas restraurēt mans oktobris.

Jau ceturto gadu apmeklēju Austrumlatvijas literārās akadēmijas nodarbības Daugavpilī. Šogad pirmā nodarbība notika oktobrī. Aivars Eipurs analizēja sirreālisma dzejas rakstīšanas manieri un kopā rakstījām visa grupa vienu dzejoli. Katrs pa vienai rindiņai. Sanāca interesanti. 

20151102153000-65721.jpg

Pēc nodarbības, gaidot autobusu uz Rēzekni, lai dotos mājās, aizklejojām līdz Daugavpils cietoksnim. Rotko muzeja gliemezis bija paspējis pa vasaru izkrāsot savu mājiņu. Vasaras sākumā tā vēl bija balta, bet nu mani sagaidīja skaista ainava. 

20151102153328-19841.jpg

Izpētīju arī daļu no pilsētas grafiti. 

20151102153446-74229.jpg

 20151102153552-30708.jpg

Oktobris ir kastaņu laiks. Šie brūnie bumbuļi paši krīt rokās /vai uz galvas, ja .ļoti noveicas :D /. Tā kā kastaņi ir gan veiksmes, gan laimes un visa laba vēlējumu simbols, oktobris man ir kastaņu dāvināšanas laiks, kad visi mīļie, tuvie un attālākie cilvēki un paziņas tiek pie diviem kastanīšiem dāvanā – laimei un veiksmei. Protams, kastaņi iemājo arī manās un manu bērnu drēbju kabatās, manā somā un visā manā mājā. Droši vien līdz pat Ziemassvētkiem ik pa laikam no kaut kurienes man izdosies izslaucīt kastaņus :D  Jums ar dāvinu pa diviem šiem adataiņiem 

20151102153844-17151.jpg

Oktobra sākumā es atklāju, ka manam fotoaparātam ir pazudis baterijas lādētājs. Tā bija gandrīz vai vietējā mēroga katastrofa, jo bez fotoaparāta es ... nu kā bez rokām. Pēc cītīgiem meklējumiem, ilgām pārdomām un hamletiskiem jautājumiem – vajag vai nevajag?, oktobra beigās es nopirku jaunu  fotoaparātu. Protams, tādu pašu kā mans vecais, lai lādētājs abiem der. Mani bērni par šo pirkumu bija sajūsmā – mammu, mēs arī drīkstēsim fotografēt? Es tagad taču varēšu fotoaparātu ņemt līdzi uz skolas ekskursijām? – Nu bet, protams, mani mīļie! Tagad varēsiet! Un tā mums mājās sākās fotografēšanas apmācība. No sākuma mazajai māsai un mazajam brālim. Visai pārsteigta atklāju, ka mazajiem bērniem ir savādāks skatleņķis uz pasauli nekā man pašai. Bija interesanti salīdzināt savas un bērnu foto.

 20151102154125-90168.jpg

 20151102154231-68518.jpg

 20151102154426-51638.jpg

Meitēna pagalma redzējums 

20151102154603-55188.jpg

  un manējais 

20151102154707-99538.jpg

Savukārt, Jancis fotografēja tulpes (giggle) 

20151102154926-98926.jpg Saruna ar manu mazo dēlu: - Mam, šitās tulpes ir smukas! (giggle) - Tulpes? (shock) Tās tak rozes! - Vai nav vienalga!?  -Šķiet, ka nu mūsmājās būs parastās tulpes un TĀS tulpes! :D , jo pēc šīs sarunas visi mājinieki rozes ir sākuši saukt par tulpēm. 

Viņš ievēroja ledus rakstus 

20151102155329-48549.jpg

Vēl es atsāku dziedāt sieviešu vokālajā ansamblī. Man patīk šī nodarbe, neskatoties uz to, ka reāli dziedāt es neprotu, jo man uz ausīm ir uzkāpis lācis un meldiņš arī parasti noiet greizi.... ja dziedu viena. Man atbalsta komandā uz mēģinājumiem nāk līdzi arī mazā meita, un te nu mani sagaidīja vēl viens pārsteigums – meitēns perfekti prot noturēt melodiju, izturēt visu mēģinājuma laiku un cenšas arī pareizos vārdus dziedāt dziesmām līdzi. Jā, atšķirībā no manis, viņai dziedātājas un dejotājas talants ir iedzimts. Nez, no kā? (giggle)

Oktobris man bija arī “plauktiņu kārtošanas” un pārdomu par dzīves jēgu laiks. Gluži nejauši sanāca izlasīt kādu novēlējumu, kurš tad nu bija mans pārdomu temats visa oktobra garumā, - cilvēki krāpj, nodod, pieviļ, novēršas. Cilvēki atriebjas. Cilvēki sola un neizpilda solījumus. Mīļā, neesi cilvēks! – Visvairāk man ieķērās tas – neesi cilvēks! Jo parasti jau visi novēl būt – cilvēkam, bet tai pašā laikā arī sevi attaisno ar – esmu tikai cilvēks....

 20151102155447-36239.jpg

Oktobra grāmata – Riikka Pulkkinen. Patiesība. Tie skandināvu rakstnieki kaut kā spēj aizķert līdz sirds dziļumiem, par to es esmu pārliecinājusies jau vairākas reizes, iepazīstoties ar ziemeļzemju autoriem. Arī šī grāmata ir tāda. Viens citāts no tās - Sievietei dzīvē vajadzīgas divas lietas: humors un sarkanas papēžkurpes. Doktora grāds nekaitē, taču nav obligāts. – Nu jā, tās sarkanās papēžkurpes man vēl jāiegādājas J /līdz ar doktora grādu. :D 

Redz kā!, izrādās, ka mans pazudušais oktobris nemaz tik pazudis nebija, ja mazliet padomā par to. 

p.s. Paldies VēsmaSk par padomu, kā rakstā ievietot bildes? Pati es to droši vien tā arī nebūtu izdomājusi. 

Konkurss: Kas jauns oktobrī?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Marta Marta 2. novembris 2015 18:21

Diezgan daudz piedzīvots un izdarīts :) man vislabāk patika bilde ar pagalma redzējumu no meitas skatu punkta, ja abas bildes nebūtu blakus, domātu ka tie ir divi dažādi pagalmi :D ne velti saka, ka bērni pasauli redz savādāk.