Pārdomu pilnais Salnu mēnesis

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 2. decembris 2015 16:24
1278

Vai esat kādreiz domājušas, kāpēc mēs Latvijā kalendārā esam ieviesuši tādus mēnešus kā novembris, janvāris utt., aizstājot vecos,  latviskos nosaukums? Nu, piemēram, vai skanīgāk un tikai mums raksturīgi nebūtu decembri dēvēt par Vilku mēnesi? Vai februāri - par Sveču mēnesi, vai jūniju dēvēt par Ziedu mēnesi? Manuprāt, ļoti skaisti un sekojot dabas ritiem, tātad - moderni! Kāpēc lietuvieši vēl joprojām un, domājams, mūžīgi ir spējuši turēties pretī latīniskajiem nosaukumiem, neinternacionalizējot savu kalendāru? Pie tam, tam pašam novembrim nozīme no latīņu valodas ir deviņi, tātad devītais mēnesis. Nu nedzīvojam taču vairs pēc Senās Romas kalendāra. Senajos mēnešu nosaukumos bija vairāk taisnības, jo to nosaukumos bija ietvertas dabas parādības vai būtiski notikumi, svētki. Un labākais, ka katrai tautai tie bija citi, oriģināli. Nu, piemēram, ja mums novembris bija Salnu mēnesis, tad lietuviešiem tas bija un ir Lapkritis. Vismaz šogad arī pie mums tas bija mazliet vēl lapkritis, jo ozolu lapas savā pagalmā vācu vēl novembra  vidū.

20151202090617-18092.jpg

Vai Sulu mēnesis (aprīlis) lietuviski ir Balandis, kas tulkojas kā balodis. No kurienes šīs dažādās nozīmes? Vabūt kamēr latvieši tecināja bērzu sulas, mūsu kaimiņi sūtīja mīlas vēstules ar baložu palīdzību? :) Lai nu kā, es ar lielāko prieku, paskatoties kalendārā, redzētu tur tādus pašus burtu virknējumus kā mani senči. Izrādās, pirmo reizi pieminam latviskos mēnešu nosaukumus var izlasīt P. Einhorna 1649. gadā izdotajā darbā „Historija Lettika’’. Juhūuuu, cik tas bija sen!  Mēs varētu lepoties ar  tradicionālās kultūras nozīmi mūsdienās, sak, re cik saudzīgi izturamies pret savu valodu. Bet tā kā ar šo lepoties vairs nevaram, jāmeklē kas cits. Un, protams, tādu lietu nav maz. Par to visu novembra mēnesī nācās domāt, jo bija taču vairāki valsts svētki. Šogad tos izjutu īpaši, arī gatavojos tiem jau laicīgi. Kaut kā sirsnīgāk un patiesāk izdzīvoju.

20151202151208-85573.jpg

(Meitiņas radīts Latvijas nacionālais zieds).

Es tiešām lepojos ar savu zemi, ar vietu, no kuras nāku, ar savu tautību. Savu mīlestību pret Latviju cenšos ieaudzināt savos bērnos. Tik ļoti priecājos par viņu panākumiem. Ticu, ka viņi izaugs par Latvijas vārda nesējiem pasaulē. Tik pēdējā mēneša laikā aizvien vairāk piedomāju pie tā, kāda tā pasaule būs, kamēr izaugs mani bērni? Visi tie biedējošie notikumi, kas nu jau tik ļoti ir pietuvinājušies ne tikai Eiropas vārtiem, bet jau iesoļojuši tās sirdī, man liek bailēs nodrebēt. Neesmu nedz naiva, nedz tēloju strausu, arī vēsturi esmu pietiekoši daudz lasījusi, tāpēc bailes un neziņa naktīs aizvien vairāk traucē gulēt. Tās liek domāt, kur  maniem bērniem būtu drošāk? Ko es varu darīt, lai kaut cik pasargātu bērnus no iespējamām agresoru darbībām? Un tad tu saproti, ka īstenībā jau esi tikai mazs puteklītis. Nekas vairāk. Ka ir lielie vīri, kas spēlē negodīgas spēlītes, un tu esi tikai malā stāvētājs. Kas cieš visvairāk. Un visi pēdējo mēnešu notikumi vēl vairāk nostiprina manu pārliecību, ka dažādas kultūras un reliģijas ir tieši tik dažādas, ka tās nevajag vienu iekš otras integrēt (kā man riebj šis vārds!) Mēs esam tik dažādi, ka nekad nesapratīsim otra, tā svešā,  skatījumu uz pasauli. Piemēram, salu valsts Japāna un tās iedzīvotāji. Vai mums viņu tūkstošiem senās tradīcijas vispār var būt izprotamas? Nu labi, tagad arī pie mums var priecāties par skaistajiem sakuras ziediem, kas Japānā ir vesels svētku notikums. Japānas ķiršu ziedēšanas laikā ļaudis dodas laukā, lai baudītu maigi rozā ziedu kalnus.

20151202151848-50230.jpg

Festivāls tiek pavadīts ar tējas dzeršanas ceremonijām, mākslas priekšnesumiem utt. Mēs mazliet varam šo pielīdzināt rudens lapu vērošanai. Bet viņu tējas dzeršanas tradīcijas nelīdzinās, šķiet, nekam Latvijā. Tas ir vesels stilizēts iestudējums ar tējas pagatavošanu un pasniegšanu. Kaut kas mediatīvs. Simbolisks rituāls, kas nav tikai tējas lapiņu (pasarg Dievs, ne maisiņu!) apliešana ar karstu ūdeni. Un kimono. Jēzus Marija, ko tādu uzdabūt mugurā un nēsāt ar stāju un godu. Bet šis graciozais tērps, kas sniedzas pilnā garumā no pleciem līdz potītēm, bet viduklī cieši sajozts ar tādu kā jostu, ir Japānas tradicionālais kostīms, ko uzvelk īpašos gadījumos, kā kāzas, ceremonijas utt. Jo tērps jau patiesībā ir vesels mākslas darbs, kas parasti darināts no dārga auduma un apgleznots ar Japānai vien raksturīgām lietām. Par Japānu rakstu tāpēc, ka novembrī, pilnīgi neplānojot, izlasīju vairākas japāņu autoru grāmatas.

20151202153840-62225.jpg

Jāsaka, pirmo reizi lasīju tieši šīs zemes pārstāvju darbus. Viens, ko vēlos uzteikt, ir pusbiogrāfiska novele "Privāta lieta'', par ko tās autors Kenzaburo Oe pat saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Diezgan drūms un vietām pat pretīgām detaļām piebārstīts stāsts par Putnu, - cilvēku, kurš sapņo, ka reiz nokļūs Āfrikā, bet tad sieva laiž pasaulē viņu abu mazuli. Mazuli, kas nav tāds kā citi. Nu un tad sākas Putna iekšējā cīņa starp savu vēlmi piepildīt sapni, pienākumu, mīlestību. Grāmata tiešām pievelk kā magnēts. Bet šeit nav nekā japāniska un rietumniekam nesaprotama, ko nevar teikt par citu izlasīto grāmatu ''Geiša-mana dzīve''. (Mineko Ivasaki, Renda Brauna.) Biogrāfisks romāns par izcilāko savas paaudzes geišu. No bērnības līdz aiziešanai no geišas profesijas, kas jau no 5 gadu vecuma meitenei prasīja stingru disciplīnu un smagu darbu, lai apgūtu etiķeti, kā arī Japānas dejas un mūzikas seno mākslu. Grāmatas valoda gan ļoti vienkārša,vairāk kā atstāstījums. Vietām man detaļas šķiet pārspīlētas, nepatiesas vai nepateiktas līdz galam. Nu, piemēram, geišu patiesā darbības būtība? Zinot, cik daudz vīrieši maksā par geišas klātbūtni, man kā rietumniecei absolūti neticami liekas tas, ka šīs tikšanās aprobežojas ar tējas ceremonijām un citām smalkām lietām. Kā jūs domājat-kas ir geiša? Kaut kas līdzīgs rietumnieku eskorta servisam, kā to lasīju kādā amerikāņa blogā? Geišu it kā patieso nozīmi grāmatā "Geišas atmiņas", ko lasīju sen, sen, un kuru diemžēl pazaudēju, bija aprakstījis Arturs Goldens (starp citu, pēc augstāk minētās Mineko Ivasaki atmiņām. Pēc tam viņiem bija tiesas darbi, jo Ivasaki apgalvoja, ka neko tādu autoram nav stāstījusi).

20151202154229-98741.jpg

Katrā gadījumā Japāna patiesi ir noslēpumaina un mūsu pasaules daļai neizprotama. Protams, cilvēki jau mīl un nīst gandrīz visur vienādi, par ko varēja pārliecināties dokumentālajā kino, kuru demonstrēja pa tv Lāčplēša dienas novakarē. "Ručs un Norie" (režisore Ināra Kolmane). Stāsts par mūsu suitu sievas un japāņu meitenes draudzību, mīlestību. Ka patiesībā jau cilvēki sazinās arī bez vārdiem. Ka mēs varam mīlēt, arī nesaprotot.  Filma par radikāli atšķirīgu pasauļu satikšanos. Iesaku, ļoti sirsnīga un gaiša filma.

20151202154332-80997.jpg

Un kaut arī daļa novembra man pagāja Japānas gaismā, nenogaršoju ne suši, ne arī biju spējīga izcept japāņu siera kūku no tikai 3 sastāvdaļām :D (https://www.youtube.com/watch?v=dVvPOE-C7AE) Toties es Mārtiņdienas cienastam biju sarūpējusi krāsnī ceptu pīli, kas pildīta ar apelsīnu, sīpoliem un āboliem. Bija super sulīga un garda.

20151202155311-88597.jpg

Saldos ēdienus gan neminēšu, jo to bija pārlieku daudz :D Jo daudz dzīvojos pa māju, radot dažādus brīnumus ar bērniem, daudz sapņoju vaļējām acīm, daudz domāju un plānoju, lai nebūtu negaidītu pārsteigumu, kaut tie, protams, ir arī ļoti labi. Kā, piemēram, pilnīgi negaidīts klauvējiens pie loga. Un kad pagriezies, tad ieraugi gandrīz pusgadu neredzētu brāli. Tik forši! Un tik viņa stilā :) Nu ir kaut kas tajā asinsradniecībā, ko neviena draudzība, laulība, šķiet, nespēj pārspēt.

20151202160850-21924.jpg

Attiecības starp tuviem cilvēkiem un veselība ir pats svarīgākais dzīvē, tāpēc sargājiet un lolojiet viens otru!

20151202161430-23759.jpg

Uz tikšanos Vilku mēnesī :)

Piedalies novembra jaunumu konkursā!

20151008140647-14371.jpg

Zvaigzne ABC moto ir: “Labas grāmatas – gudrāki lasītāji!”.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ciao 2. decembris 2015 18:01

Jebkura cita kultūra, kas ir radikāli pretēja arī Japānas tai skaitā ir ļoti vilinoša. Un visbiežāk tās protams ir patīkami izvēŗtēt labi ilustrētās un dokumentētās filmās :) Manuprāt Tev ir bijis pārdomu mēnesis par valsti, par nākotni un cilvēkiem citur ... intresanti.

LosOjosVerdes 2. decembris 2015 17:18 Catwoman

Tu kā vienmēr super ātra. Paldies:)

Linduchy 2. decembris 2015 16:56

Darīts :)
Paldies par blogu un pārdomām! :) (Y)
Es arī gaidu, kad mājās atbrauks brālis no Zviedrijas - ehz, saprotu tevi :)
Par Japānas siera kūku - nu neko tu neesi zaudējusi, neuzcepot to, tici man :D
Par Japānu, tās kultūru, literatūru, tējas ceremonijām, geišām utt. - tas viss ir skaisti un saistoši :)

LosOjosVerdes 2. decembris 2015 16:33

Catwoman, lūdzu nomaini vismaz nosaukumā salnu ar lielo burtu. Jau atkal kļūdījos:D