Par mani...

Autors: Kerstyna, 2019. gada 8. oktobris, 19:57:31
Par mani...

Tā, nu kāda tad es esmu…. Varētu domāt – nav nekā vienkāršāka, kā aprakstīt sevi, bet mani pirksti minstinās  virs tastatūras…

-Oho… ko tad tu te dari? Pār tastatūru pārslīgst mana Mīļotā ēna..

-Mēģinu aprakstīt sevi, bet kaut kā nesanāk.

-Labi, padomāsim kopā, saka Viņš un iekārtojas man tuvāk.

-Tu esi kā no divām daļām salikta… Viena tava puse ir apveltīta ar lieliskām darba spējām, bet otra puse spēj bez liekiem pārdzīvojumiem nodoties man un tikai man ;) tikai, pēdējā laikā, tu tomēr mani atstāj novārtā un tas ir diezgan slikti no  tavas puses. Tas tiešām ir ļoti slikti, viņš sēri piebilst un apklust.

-Izbeidz, tu nevari žēloties, ka esi atstāts novārtā, es vāri protestēju, bet tāpat  zinu, ka Viņam ir taisnība, man ir laiks visam kam, bet viņam tik laiku pa laikam.

-Un Tu esi izcila optimizētāja, laika gaitā esi atmetusi  daudz liekā no savas dzīves…

-Ko, piemēram?

-Gludināmās drēbes, sarežģītas, laiku ēdošas attiecības, pārblīvētu lekciju sarakstu, un vēl šo to. 

Savā prātā pārcilāju – jā, es tiešām optimizēju visu ko tik varu, jo vecāka palieku, jo vairāk man žēl šķiest laiku bezjēdzīgām darbībām . Arī bezjēdzīgām starpcilvēku attiecībām.

-… un vēl -  tevi laiku pa laikam piemeklē visādas dīvainas idejas – piemēram, tu gribi  savākt savus stāstiņus un izdot grāmatā… Tu zini, mīļā, cik daudz laika  un enerģijas tas patērēs…? Un vēl tu gribi atsākt spēlēt klavieres… darīt nav ko? Un es? Kā ar mani?

-Mīļais… man būs laiks arī tev, izturi vēl kādu laika brīdi un es noteikti pievērsīšos tev vairāk. Tu jau zini, ka ļoti ilgi es bez tavas mierinošās klātesamības nevaru iztikt..

-Labi, tad tagad raksti tā – diktēju – es esmu sieviete sievietes gados, ak cik banāli, bet tik skaisti skan, es visu cenšos izdarīt ar pirmo piegājienu, lai vairāk laika būtu manam mīļajam, es nemīlu kņadu, bet tomēr izeju sabiedrībā, ja iemesls ir pietiekami labs, bet tikpat viegli varu izvēlēties nekur neiet un pat nepaskaidrot – kāpēc. Es vienkārši tā gribu. Ja gribu lasu lubenenes, vai skatos “Kurtizānes”… vai aizvedu sevi izdzert kādu kokteili. Man nepatīk uz kādu gaidīt, man nepatīk , ka kādam jāgaida uz mani. Un gandrīz droši zinu, ka ar tādu, kā sevi, es nemūžam kopā nedzīvotu….

-Nu gan tu pārspīlē! Mani sāk drusku biedēt viņa aizrautība ar manis raksturošanu…

-Ak, nu necepies, pieliec punktu un nāc pie manis… uz rītdienu nekas nav uzdots, tev ir brīvais vakars… Atdodies man… 

Vai ir iespējams kam tādam pretoties? Nē, dāmas, es esmu vāja, un  dodos nodoties savam mīļajam Slinkumam … Atā. 

Blogu konkurss “Tāda es esmu”