par bezgalīgo stāstu

Autors: lozeroze, 2013. gada 10. marts, 16:27:26

Labdien, Vēlējos uzklausīt foruma lietotāju viedokli par attiecībām, kurām es vēlētos dot tēlainu nosaukumu "par bezgalīgo mīlasstāstu", lai gan kādam šim stāstam gribēsies noteikti dot skarbāku nosaukumu. Emocionālā ziņā esmu sasniegusi galējo robežu, jo nespēju vairs normāli eksistēt patreizējā situācijā. Stāsts ir tāds, 16.gadu vecumā iepazinos ar savu pirmo īsto puisi. Viņš skaistulis, kuram nemitīgi ir cita meitene, nenoliegšu arī es biju skaistule, jo par puišu uzmanību nevarēju sūdzēties. Viņš mani praktiski noskatīja un iekaroja....kā pēc tam izrādās, kā tās pārējās, kuras viņš aplidoja.Kā jau jaunībā gāja "karsti"-stridi, samierināšanās, grizsirdība, katrā ziņā viss notika uz sprāgstošu emociju fona. Mūsu attiecības sākotnēji ilga pāris mēnešus, tad pašķīrāmies, jo šajā vētrainajā kopābūšanā arvien parādījās trešās personas.Abi jauni, liekas, ka viss vēl labākais ir priekšā, kapēc būtu jābūt divatā, jo gribas jau trakāk izbaudīt šo dzīvi. Bet...bija kaut kas tāds ko tajā vecumā uzskatījām par vienkāršām simpātijām, bet bija kas tāds ko vēl neapjautām, bet apjautām pēc pāris gadiem.Tāda sajūta, ka esat tie īstie un vienīgie...tā bija patiesa mīlestība. Gāja gadi, gāja arvien trakāk, šķīrāmies un atkal sagājām kopā entās reizes, tagad to atceroties, pat nav iespējam to saskaitīt. Mums neizdevās vienam pārraut saiti ar otru, tā bija spēcīga pievilkšanās jau tajā vecumā, patiesībā tas bija brīdis, kad absolvējām vidusskolu un sapratām, ka mīlam viens otru. Bet tad sākās tas viss par ko vēlos padalīties ar jums. Pēc vidusskolas absolvēšanas domājām, ka mūsu ceļi šķirsies pa visam, jo joprojām mums nebija nokārtotas "normālas attiecības" - te vienā brīdī kopā, te otrā brīdī viss atkal mainījies.Cerība, ka nesatiksimies pēc vidusskolas drīz izgaisa, jo lielpilsētā ceļi atkal krustojās, viens otru uzmeklējām, viens par otru nemitīgi domājām. Atkal bezgadīgais stāsts par šķiršanos un atkal saiešanu kopā. Likās, ka kaut kas attiecībās un mūsos mainās, esam kļuvuši pieaugušāki un atbildīgāk, bet atkal nācās vilties. Šodien ir tā diena...kad pirms 7 gadiem mēs saskatījāmies pirmoreiz, bet joprojām uzturam visdīvainākās attiecības kādas vien var būt. Ar posmiem, kad zvēram darīt visu iespējamo un neiepējamo, lai būtu kopā, lai beidzot viss izdotos kā tam vajadzētu būt. Bet tā nenotiek. Nenoliegšu abiem ir bijuši sakari ar citiem partneriem, bet nekā ilgstoša. Man sāp sirds, jo gribu lai tas viss nokārtojas, esmu pat nocietinājusies, neatbildējusi uz viņa telefona zvaniem, aicinājumiem satikties, bet domas vienalga atgriežas pie viņa. Domāju, tas vienkārši pieradums, tāpēc kādu brīdi izlēmu ignorēt viņu pilnībā. Pārsvaā tas izdevās uz kādu pus gadu, dažkārt pat mazāk. Kādu laiku iestāstīju sev, ka mēs neesam radīti viens otram, bet tad atkal notiek kas tāds, kas nav plānota, bet gan nejauša tikšanās, kurā mūsu jūtas noslēpt nav iespējams. Tādos brīžos liekas, ka tas ir liktenis. Ir kauns no radiem, draugiem, kuri mūsu "attiecības" sauca par kaut ko nenormālu. Par ko esam ieguvuši sev nenopietnu slavu, kādus padomus mums ir nācies uzklausīt. Taču vienreiz izlemiet, vienreiz dariet to un ta, bet....Izstāsītšu kā ir pašlaik,atkal biju ieslēgusi variantu - ignor, bet nesen atkal satikāmies, vienkārši runājām. Un tad, pēc kārtējā pusgada, kura laikā nokoncentrējos un varēju par viņu atkal nedomāt, pār mani nāca atklāsme- es viņu mīlu. Mums ir katram sava dzīve, bet ilgas vienam pēc otra ir neizsakāmas. Bet brīžos kad satiekamies, atkal kaut kādā ziņā var just, ka viļamies viens otrā - es varu aizvērties un neatklāties, bet viņš izteikt dažādas frāzes un pārdzīvot par to kā viņa labākajam draugam neiet attiecībās, kāda viņam tā sieviete tāda nekāda. Un tajā pašā laikā jūtu aizvainojošu attieksmi no viņa, jo manām viņam interesē vairāk tā labākā drauga sieviete, neka es. Viņš runā tā, ka liek man noprast, ka viņam interesē tā sieviete vairāk. Tāpat tiek uzdoti jautājumi man par to, ar ko iespējams ir attiecības, kādi mīlotie vīrieši ir uzradušies man. Bet tajā pašā laikā visu šo traki pavadīto gadu laikā, nreizi neiedegtos par to, lai apspriestu to, kas notiek starp mums. Esmu izmisumā, jūtos nesaprasta. Šis ir vispusējs ststāsts, detaļu ir daudz, bet visas nevajag aprakstīt. Kopumā nezinu kā būt, kad esmu kopā ar viņu, esmu laimīga, pat neskatoties uz mūsu pagātni, tad nopietnas sarunas nevēlos, lai neizjauktu skaistos mikļus, ko varam pavadīt kopā. Uzskatu, ka tās ir mūsu neizrunātās situācijas, nepiepildītie vārdi (pat par laulībām). Vispār kad cenšos ar viņu uzsākt sarunu, nevaru atrast īstos vārdus, jo mūsos ir tik daudz neatrisināta un neizzināta, ka nav vienas konkrētas lietas ar ko sākt, lai beidzot būtu kāds konkrēts lēmums. Zinu, ka liela daļa šādām nesaprotamām attiecībām, kuras reizēm gribas saukt par vienkārši tikšanās reizēm ir mana vaina, bet tas, kas notiek manā sirdī joprojām izsaka visu. Lūdz palīdzību, jo esmu tiešām izmisuma situācijā, es vairs tā nevaru.