Par atmiņām, par albumiem, par dzīvi.

Kerstyna
Kerstyna 28. maijs 2016 18:36
1201

Šodien pēkšņi iedomājos pāršķirstīt vecos albumus... kādreiz bija laiks, kad bildes lika skaistos albumos, nevis visādos elektroniskos glabātājos....  Mazliet nostaļģijas apvīti, mani bilžu albumi laiku pa laikam piedzīvoja caurskatīšanu un piekārtošanu...

Paņemu visu albumu kaudzi un ierausos gultā, no spilvenkaudzes vidus uz mani skatījās mans Slinkums, un man ļoti šķita, ka viņam  ļooti nepatīk tas, ko esmu nolēmusi darīt.

-Kam tev to vajag?

-Ko?

- Atkal skatīties tos albumus, viņš nerunā, viņš šņāc un sāk mainīt krāsu un formu, demonstrējot savas neapmierinātības pakāpi...

Izskatās, ka tā jau ir sasniegusi apogeju,  un man paliek neomulīgi, bet es varonīgi paņemu pirmo albumu, mans Slinkums mani vēro.

Tas bija  mana vecākā dēla pirmais albums – mana pirmā mammas pieredze, daudz visādu jauku brīžu, šķirstu un pa laikam ieslīgstu atmiņās, palieku mazliet melanholiska... laiks ir pagājis.

Otrais albums nokrīt blakus pirmajam uz grīdas, kad gribu atvērt trešo albumu, manā rokā iecērtas asi nadziņi – mans Slinkums ir pārvarējis sevi un pārvietojies man klēpī. Acis viņam nikni dzalkstī un nadziņi gauži sāpīgi tur manu roku.

-Tu to nevērsi vaļā, tu uz to pat nepaskatīsies, tu viņu nometīsi zemē, blakus pirmajam un otrajam albumam! Tūlīt!

-Kāpēc gan? Es gribu pārskatīt arī šo albumu!

- Nē, tev to nevajag, mums to nevajag, saproti, taču vienreiz. Tu to caurskatīsi, paliksi bēdīga, gribēsi kaut ko pasākt , lai sevi uzmundrinātu un tad.... Ņemot vērā manu pēdējo nedēļu pieredzi – tu mani atkal atstāsi novārtā... ES to nevaru pieļaut. Met zemē, ka tev saka!!!

Es skumji noglāstu trešo albumu un saku savam Slinkumam:

-          Zini, mīļais mans, dzīvē tomēr ir reāli daudz brīžu dēļ kuriem ir vērts dzīvot....

-          Kā tad, un starp tiem brīžiem gribās nomirt, pie tam vairākas reizes dienā... noburkšķ mans mīļais Slinkums, tev to nevajag. Aizmirsti par tiem albumiem, ir labākas lietas – leduskafija un grāmata, viena no tām, kas pie tavas gultas zemē mētājas. Atgriezīsimies gultā un darīsim neko,  nevajag urbināt vecas rētas, nevajag, mīļā...

Ja tā padomā, tiešām nevajag, varbūt , tas trešais albums ir jānoliek pie zirnekļiem?  Varbūt nē, man taču Slinkums.... un leduskafija. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 29. maijs 2016 22:38 VIT@

Jap, katru kadru centāmies izmantot lietderīgi. Tagad vēsi 100 kadru, no kuriem 5 kaut kam der :D

Ciao 29. maijs 2016 18:39

kā tagad atceros tos laikus, kad vectēvs pats attīstīja bildes un vēlāk jau kad pusaudze biju, tās kodak un fujifilm filmiņas attīstīšanas ...toreiz tas likās tāāds awww nododot.. un tad lielais gaidīšanas brīdis un pārsteigums pie skatīšanās :) ehhhh nostaļģija tiešām.

Kerstyna 29. maijs 2016 15:42 ofelija

Dzīve ir virzība pa spirāli uz augšu, tu atgriezies kādā punktā, bet jau citā kvalitātē.

ofelija 29. maijs 2016 15:17

Paldies par rakstu!
Man Latvijaa ir saglabaatas veestules,kuras raktiitas taadaa loti interesanataa rokrakstaa kaut kur ap 1900 gadu-omiites sarakte ar teeti.Tad mana teeta vestules no slimniicas-liekas tik miilas,privaatas...
Man pasai loti patika sanemt ar roku rakstiitas veestules no maajaam veel pirms 20 gadiem-loti jutu garstavokli caur rokrakstu!
Man arii ir saglabaajusies albumi,taadi riktiigi veci,kur teetis veel pavisam mazins,omiite veel pirms aizbrauksanas uz Vaaciju...Loti patiik paarskatiit vecaas bildes,bet liekas ka beerniem nebuus siis nostalgijas.Laiki mainaas,cilveeki arii ir citaadi.nevareetu teikt ,ka slikti,bet citaadi.

Ardlem 28. maijs 2016 23:26

- Zini, mīļais mans, dzīvē tomēr ir reāli daudz brīžu dēļ kuriem ir vērts dzīvot....

- Kā tad, un starp tiem brīžiem gribās nomirt, pie tam vairākas reizes dienā...

cik pazīstami!...
paldies par rakstu (hug)

Kerstyna 28. maijs 2016 19:26 Kaķmeitene

(hug)

Linduchy 28. maijs 2016 19:15

Vecas rētas tiešām labāk neurbināt. Neskatoties uz visu smagumu, neļaujies skumjām pārāk bieži - tev ir 2 dēli, tavs fantastiskais Slinkums un mēs - viss SK :) (hug)