Nu tā, beidzot varētu arī kaut ko parakstīt... ideju daudz, domu daudz.... Tik tā laika tik maz, tik maz. Šodien ideāla diena rakstīšanai – ārā pelēks un līst lietus, bērni izsūtīti uz skolu un bērnudārzu, mājās ir sengaidītais miers un klusums.

 Reizēm gribās par ko nopietnu parunāt... parakstīt.

Reizēm es domāju, ka jūtas  statistiski vidējā Latvijas sieviete, tagad, šajos laikos?  Es it kā esmu Latvijas statistiski  vidējā sieviete – ne jauna, ne veca, ar diviem bērniem, ar darbu, bez vīra... ar ikdienas rūpju nastu, ar kaut kādiem saviem priekiem un kādām savām bēdām...

 Bet teikšu atklāti – man sāk palikt bail .. Neteikšu, ka palieku paranoiska, nē, bet vēlās vakara stundās mani pārņem šausmas – uz kurieni iet Latvija, kā dzīvos mani bērni? Vai viņiem vairs būs mājas...? Vai mēs vispār dzīvosim? 

 Klausos ziņas, lasu avīzes, nekas no tā , ko tajās var lasīt nevairo pārliecību par mierīgu rītdienu.

Es neatbalstu vardarbību un agresiju, bet tā neatturami virzās arī uz mūsu valsti...

Man kursos stāsta par Katastrofu medicīnas plānu izmaiņām, par to, kā rīkoties gadījumos, kad ir sprādzieni blīvi apdzīvotās vietās, skaidro – ar ko vieni spridzekļi atšķiras no citiem.... Valsts jau sen gatavojas liela mēroga nepatikšanām. 

Es visu to saprotu –pasaule mainās, es strādāju dienestā, kurš nes atbildību par cilvēku dzīvību un veselību, bet es esmu arī sieviete, mamma  un man ir bail par rītdienu, par maniem bērniem.

 Varbūt esmu vāja? Nezinu.