Nu tādas... pārdomas...
Nu tā, beidzot varētu arī kaut ko parakstīt... ideju daudz, domu daudz.... Tik tā laika tik maz, tik maz. Šodien ideāla diena rakstīšanai – ārā pelēks un līst lietus, bērni izsūtīti uz skolu un bērnudārzu, mājās ir sengaidītais miers un klusums.
Reizēm gribās par ko nopietnu parunāt... parakstīt.
Reizēm es domāju, ka jūtas statistiski vidējā Latvijas sieviete, tagad, šajos laikos? Es it kā esmu Latvijas statistiski vidējā sieviete – ne jauna, ne veca, ar diviem bērniem, ar darbu, bez vīra... ar ikdienas rūpju nastu, ar kaut kādiem saviem priekiem un kādām savām bēdām...
Bet teikšu atklāti – man sāk palikt bail .. Neteikšu, ka palieku paranoiska, nē, bet vēlās vakara stundās mani pārņem šausmas – uz kurieni iet Latvija, kā dzīvos mani bērni? Vai viņiem vairs būs mājas...? Vai mēs vispār dzīvosim?
Klausos ziņas, lasu avīzes, nekas no tā , ko tajās var lasīt nevairo pārliecību par mierīgu rītdienu.
Es neatbalstu vardarbību un agresiju, bet tā neatturami virzās arī uz mūsu valsti...
Man kursos stāsta par Katastrofu medicīnas plānu izmaiņām, par to, kā rīkoties gadījumos, kad ir sprādzieni blīvi apdzīvotās vietās, skaidro – ar ko vieni spridzekļi atšķiras no citiem.... Valsts jau sen gatavojas liela mēroga nepatikšanām.
Es visu to saprotu –pasaule mainās, es strādāju dienestā, kurš nes atbildību par cilvēku dzīvību un veselību, bet es esmu arī sieviete, mamma un man ir bail par rītdienu, par maniem bērniem.
Varbūt esmu vāja? Nezinu.
Nu mums par masu katastrofām stāstīja un mācīja jau gadus 10 atpakaļ-viņu ir maz un tomēr irt-u/v Centrs,Zolitūde.Tasd ir jāzin mums patīk vai ne,bet sabeigt savus nervus es negribu un netaisos.Māca taču ,ka par nākotni jārūpējas/nevis jaraizējas /bet jādzīvo šodienā.
Es sev kādu laiku atpakaļ pajautāju vai esmu gatava šobrīd savākt mantas un bērnus un doties kaut kur prom, vismaz uz UK vai ASV , Kanādu vai Austrāliju un sapratu, ka neesmu gatava to darīt, nolēmu ka nav vērts satraukties.
Njā, skatoties ziņas, nāk virsū nemiers
Cenšos to visu iestumt prāta tālākajā stūrītī - kā būs, tā būs. kas ir neizbēgams, tas notiks. Bet tas, ka nākotne būs visai sarežģīta visās izpratnēs, tas skaidrs
Es dīvainā kārtā sāku cerēt uz bargu ziemu - lai nepatīk tiem svešajiem te tas aukstums. Un cenšos domāt pozitīvi - ka uzvarēs tomēr cilvēcība un miers. Bet jā, kaut kur prāta dziļākajā kaktiņā ir parādījušās bailes - par saviem lielajiem uišiem, par dzīvi un nākotni.
Manuprāt,ka aiz bēgļu mugurām slēpjas citas personas,kurām galvenais ir vara!!
Nemaz negribas domāt par tādām lietām..jo reāli saproti,ka esi bezspēcīgs
ES Tevi ļoti labi saprotu un šobrīd patiešām nākotne rādās ne tā labākā. Bez maz jāpriecājas,ka neesam valsts ar augsti attīstītu dzīves līmeni un ceru,ka bēgļi te negāzīsies kā mušas uz medus podu.