2018. gads ir aizvadīts ar skaļu uguņošanu. Tas ir palicis aiz muguras, tāpēc vairs nekādus pārsteigumus sagādāt nevar, var droši rakstīt gada kopsavilkumu.

Atskatoties uz 2018. gadu, tur ir redzams darbs, smags darbs, neatlaidīgs darbs, darbs līdz spēku izsīkumam un darba augļi. Bet pa vidu visiem tiem darbu kalniem ir bijuši arī iedvesmojoši brīži – interesanti pasākumi, jaunas iepazīšanās, gandarījums par sasniegto un prieks sirdī, kuru palīdzēja uzturēt cilvēki man apkārt.

2018. gadā manā dzīvē ienāca jauni produkti, ar kuriem papildināt gan ikdienas maltīti, gan gastronomiskos eksperimentus svētku brīžos. Tagad varu uzcept gardu picu vai kūku bez cukura un glutēna - supervienkārši.

Jau vairākus gadus februāris man ir Ledus skulptūru festivāla laiks. Katru gadu mākslinieki pārsteidz ar izdomu un spēju radīt fantastiskus tēlus, nebēdājot par to, ka šī māksla drīz vien izkusīs. 

Kad gaidi pavasari, bet tevi pārsteidz sniegputenis… Tad pavasara košums ir jāuzbur pašai. Beidzot Lieldienās man izdevās iegādāties sarkano kāpostu, lai nokrāsotu svētku oliņas. Vislielākais prieks, ka spēju pārsteigt ne tikai sevi, bet arī ģimenes locekļus, kas olu krāsošanai vienmēr ir izmantojuši tikai un vienīgi sīpolmizas.

Viens no jaukākajiem, sirsnīgākajiem un iedvesmojošākajiem 2018. gada pavasara brīžiem – Sieviešu Kluba meiteņu randiņš Lilastes pludmalē. Ieguldot kopīgu darbu, tapa dabas mandala un arī garda piknika maltīte svaigā jūras gaisā. Slēpāmies kāpās, jo pie pašas jūras plosījās pamatīgs vējš, bet mūsu bariņam slēptuvē bija supersilti un forši.

2018. gada maijs – HELSUS festivāla gaidīšana, sagaidīšana un izbaudīšana. Tas ir festivāls ar īpašu auru. Kādreiz pasmīkņāju par visām tām jogas lietām, meditācijām, enerģijām, čakrām un aurām, bet tagad… Bet tagad es katru gadu ar prieku apmeklēju festivālu un smeļos ne tikai man nepieciešamo spēku un enerģiju, bet arī iedvesmu.

Jūnijs – ilgi gaidītā vasara. Jūnijs bija gan darbiem, gan nedarbiem, gan jauniem izaicinājumiem, gan atmiņā paliekošiem brīžiem bagāts. Tas bija laiks, kad pārvērtēju savas dzīves vērtības – kam es veltu laiku, kāpēc to daru un kāpēc meklēju atrunas, lai kaut ko nedarītu. Melošana sev ir briesmīgākais, ko vari sev nodarīt. Mācījos būt atklāta pret sevi. Vai izdevās? Tikai daļēji, bet tas ir tikai ceļa sākums.

Jūnijā smēlos iedvesmu Smilšu skulptūru festivālā, saulgriežu laika dabas enerģijā un arī Sieviešu Kluba vasarīgi maģiskajā randiņā, kuru pavadījām Kafejnīcā ar noteikumiem. 

Neskatoties uz vasaras vidu un patiesi fantastisko laiku, ar kuru mūs lutināja daba, jūliju es pavadīju darbu ierakumos. Pieņēmu jaunus izaicinājumus un pierādīju savas spējas, tikai piemirsu parūpēties arī par savu veselību, sagādājot ne īpaši patīkamu pārsteigumu sev un neizpratni par analīžu rezultātiem ārstam. 

Taču to visu kompensēja notikums, kuru ļoti ilgi gaidīju – beidzot spēju atbrīvoties no viena pamatīga balasta savā dzīvē. Ieguvu iespēju nedaudz brīvāk elpot, apdomāties un izbaudīt brīvību no visa un visiem nedēļas garumā. 

Tuvojoties rudens sezonai, kaut arī laikapstākļi par to neliecināja, atsākās arī darba pasākumu laiks. Interesantas personības, glītas vietas, dzirkstoši burbulīši dzērienos un gardas uzkodas. Jauna pieredze, jauni iespaidi, relaksējoša un iedvesmojoša atmosfēra.

Darbiem darba laiks, bet brīvdienās – pārgājieni. Rudenī atgriezos Carnikavā, lai baudītu dabu, svaigu gaisu un draudzeņu kompāniju.  Carnikava ir tā vieta, kur es patiesi jūtos kā mājās. Tā ir mana dvēseles vieta, kur rast mieru un smelties spēku. Ar Carnikavu man saistās tik daudz patīkamu atmiņu, tāpēc ļoti ceru, ka kaut kad drīzumā es varēšu šo vietu atkal dēvēt par savām mājām.

2018. gada novembris paskrēja nemanot. Darbu apjoms bija tik pamatīgs, ka vienā brīdī skaidri sajutu, ko nozīmē izdegšanas sindroms. Darbi tika apkrauti ar jauniem darbiem, papildus tam visam vēl nolēmu, ka ir laiks papildināt savas zināšanas mācībās, bet tad vienā brīdī sapratu, ka esmu tuvu histērijas stāvoklim – īsziņas signāls, e-pasta vēstule, ziņojums Facebook un Whatsapp, vēl viens ziņojums un vēl viens, tad zvans par darba lietām, vēl viens zvans un tad vēl ģimenes locekļi, kam arī vajag visu un uzreiz. Nervozitāte, viegla aizkaitināmība, kliegšana uz ģimenes locekļiem un asaras – jā, to visu es piedzīvoju novembrī. Likās, ka darbu kaudzes nav izšķūrējamas. Jutos apjukusi, jo nespēju salikt visu pa plauktiņiem. Darbi un citas darīšanas gāzās virsū kā tāda sniega lavīna, kļūstot vēl lielāka un lielāka. Bet es izdzīvoju. Un tas, kas mani nenogalināja, padarīja mani tikai stiprāku – nu, tā man gribētos domāt.

Decembra sākumu veltīju tam, lai savilktu visas astes gan darbos, gan mācībās, kā arī beidzot sapratu, ka esmu nepiedodami atstājusi novārtā gan sevi, gan draudzību. Centos no visas sirds – kārtīgi atpūtos, izbaudot spa kūres, tikos ar draudzenēm un baudīju ziemu. 

Ziemassvētkos gan mans organisms nolēma, ka ir nepieciešamas garantijas manai atpūtai, tāpēc nogāza no kājām – “izbaudīju” slimošanu pēc pilnas programmas. Taču es to uztvēru pozitīvi – tas bija skaidrs signāls, ka man ir nedaudz jāpiebremzē, nevar nodzīt sevi līdz noguruša suņa stāvoklim. 

2019. gada 1. janvāri es sagaidīju ar mieru. Tā kā izpalika ballēšanās ar izēšanos un alkohola lietošanu, skaidrs prāts ļāva saprast – lūk, tā ir tā cūkas laime, kad tev nekur nav jāskrien, nav jāiespringst par sīkumiem. 

Iepriekšējā gadā esmu pietiekami labi pastrādājusi, ieliekot stabilu pamatu nākotnei. Un aizejošais gads arī ir parādījis man apkārtējo cilvēku patieso seju – kas ir īsti draugi, uz kuriem vienmēr var paļauties, bet kas ir tie, kuriem ir tikai savtīgas intereses vai ļauni nolūki.

Lai rukšķīgi omulīgs 2019. gads!
Lai ruksīškrājkasīte pilna ar bagātību, veselību, veiksmi, sasniegumiem, panākumiem, mīlestību, saticību un patīkamiem pārsteigumiem! Priekā!