Paldies Dievam, februāris ir beidzies! Šis nu bija tas mēnesis, kad viss, kas varēja noiet greizi, tieši to arī izdarīja – aizgāja šķērsām. 

Kādu brīdi cīkstējos ar gripu. No sākuma uzvarēja gripa un uz nedēļu nolika mani gultas režīmā, tomēr beigās  es to pieveicu un atgriezos apritē. Vienlaicīgi cenšoties saprast, cik daudz un ko esmu kārtējo reizi iekavējusi no skolas darbiem? 

Šai mēnesī  ziema mijās ar pavasari. Tieši tāpat neprognozējami mainījās arī manas emocijas no smeldzes un skumjām līdz priekam par dzīvi un saules krāsu rotaļām  rītos un vakaros debesīs.  

Nesteidzīgi vakari ar bērniem, kad  ritinās garumgarās sarunas, un mazliet steidzīgie darba dienu rīti. Un bērnu skolas mājas darbi…. tas kļūst par manu un bērnu nervu pārbaudījumu…. Kad sāksies skolēnu brīvdienas?

Februārī  uzaicināju uz randiņu savu mazo dēlu. Mielojāmies ar garšīgu kūku kafejnīcā un bijām uz grāmatas “Alise breinumzemē” prezentāciju. Dēlam patika.

Grāmatas februārī sanāca lasīt daudz un dikti, bet tās visas bija skolas grāmatas un ieteikt nav ko.  Ja nu vienīgi – I. Prisjolkovas Septiņas saules. 

Ar šo grāmatu sanāca interesanti – ieskrēju pirms busa grāmatveikalā ātri nopirkt  kopējamās lapas un…  manā iepirkumu grozā gluži neviļus ieklīda Septiņas saules.  Lasu lēnām un ar baudu.  Izdzīvojot katru vārdu, katru teikumu.

Jūtos nogurusi…. cerams, ka marts būs mazāk emocionāls un stabilāks mēnesis.

p.s.  Manai mazajai meitai pēdējā laika topa jautājums ir – mammīt, vai tu ar mani draudzējies?  - protams, atbilde vienmēr ir – Jā, saulīt, es ļoti ar tevi draudzējos!  - uz ko ir smaids un – Tas labi! Es arī ar sevi draudzējos!   Šo jautājumu viņa man uzdeva arī šovakar reizes padsmit vismaz… un tagad es aizdomājos – tiešām, bet vai es draudzējos pati ar sevi?.....  šī tad nu būs mana marta tēma – draudzēties ar sevi.