Neliels izbrauciens uz Latgali

mazaa raganina
mazaa raganina 17. jūnijs 2011 00:00
801

Bija saulains un silts vasaras vakars un draugiem ienāca prātā doma, ka varētu nākamajā dienā izbraukt ar mašīnām nelielā ceļojumā pa Latgali. Man jau patīk ašās idejas, domāts-darīts. No rīta dodamies ceļā, sākotnēji izskan doma braukt uz dullo, bet tā kā man patīk visu plānot un organizēt, tad es tomēr izvēlos šādus tādus pieturas punktus atzīmēt, lai brauciens nebūtu gluži tikai braukšanas pēc.


Pirmais pieturas punkts-Preiļu karaļvalsts. Jā, arī mūsu Latvijā ir karaļvalsts, tas nekas, ka leļļu, tomēr labāk tāda nekā nekāda.

 

Dodamies uz dullo, tā teikt, bez iepriekšēja pieraksta, bet iesaku tā nedarīt. Tā kā bija pēcjāņu brīvdienas, cilvēku tur bija ļoti daudz un visi bija pierakstīti noteiktos laikos. Mēs laikam izskatījāmies tik vīlušies, ka muzeja vadītāja par mums apžēlojās un atrada brīvas minūtes starp kārtējos ekskursantu grupu.

 Muzeja īpašniece un māksliniece ir Jeļena Mihailova, kura ir radījusi 150oriģinālas lelles. Katrai lellei ir savs tapšanas stāsts un vēsture.

Gides stāstījums bija ļoti, ļoti interesants, bet lielāko daļu stāstītā es nedzirdēju, jo bija jāuzmana bērni, kuri aizrāvās ar leļļu apskatīšanu un centās ar pirkstiem aptaustīt visas vitrīnas. Te jāpiebilst, ka muzeja darbinieces ir ļoti stingras un nepieļauj nekādu blēņošanos, kaut arī es savas atvases stingri pieskatīju, muzeja darbiniece mūs uzvaktēja ar vanaga cienīgu skatienu.

 Tālāk sekoja pārģērbšanās, manos plānos gan nebija iecerēts pārtapt par princesi, bet ja jau es te biju atbraukusi, tad kāpēc gan ne? Kā jau teicu, cilvēku bija ļoti daudz un visa ģērbšanās notika milzīgā steigā, tomēr rezultātā iemiesošanās notika gana veiksmīgi. Man ļoti patika savs tēls. Tomēr zinu droši, ka negribētu neko tādu nēsāt ikdienā. Iespiesta korsetē, domāju, kā gan jutās kundzes un jaunkundzes nēsājot šādus tērpus citos gadu simteņos, bet visādā ziņā interesanta pieredze.

 

 

Ārā notika fotografēšanās, šis process gan man ļoti patika, es jutos ļoti labi savā tēlā.

Pat mans vecākais dēls pārtapa par mazu princi parūkā un attiecīgā tērpā!

 Kopumā par šo apmeklējumu man ir dalītas jūtas. Lielāko nepatiku radīja attieksme pret bērniem, šī nav draudzīgākā vieta ģimenēm ar bērniem, jo bērni nedrīkst darīt neko: to neiztiec, tur nekāp utt. Ja vēlaties turp aizbraukt, tad labāk bez mazajiem. Mēs bijām trīs ģimenes ar 4 dažāda vecuma bērniem, un izrādās visiem vecākiem iekrita acīs šī ne pārāk draudzīgā attieksme.

 

 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Aglonas baziliku. Esmu šeit bijusi jau vairākas reizes, tomēr šīs vietas varenība mani pārsteidz ikreiz. Šeit bērni var izskrieties un iztrakoties, āra teritorija ir milzīga. Lai atvēsinātos no karstās dienas dodamies atveldzēties uz svētavotu. Šeit bija daudz cilvēku, kas ņēma ūdeni savām vajadzībām burkās līdzi nešanai. Līdzās ir info stends, kur lasāma informācija par avota rašano un ūdens īpašībām. Bijīgi iegājām bazilikā, kurā gāja dievkalpojums un tur bija tik patīkami patverties no karstās vasaras svelmes.

 

Nākamā pieturvieta-Karaļa kalns. Ļoti interesanta un skaista vieta, tāpat kā tapšanas vēsture.

,,Skulptūru autors Ēriks Delpers, dzimis Liepnā, Alūksnes pusē. Piepildīdams savu bērnības sapni kļuva par profesionālu lidotāju. 17 gadi ir pavadīti lidojot Dieva plašajos laukos – Debesīs ar reaktīvajām virsskaņas lidmašīnām. Jau no bērnības autoram patika lūkoties debesīs, skatīties zvaigznēs stundām ilgi. Kopš bērnības, sava tēva un vectēva apmācīts, autors apguva pirmās iemaņas darbā ar koku. Vēlāk, kad tika veidotas ozola koka skulptūras, šīs zināšanas lieti noderēja. Lielvārdes parkā par eposa Lāčplēsis tēmu izstādītās četras Ē.Delpera veidotās skulptūras ‘’http://www.visitaglona.lv/index.php/lv/ko-kur-darit/apskatit/62-karaa-kalns-

 

Šī ir vieta, kur pavadīt laiku nesteidzīgās pastaigās, apskatot skulptūras, apskatot dabas ainavas, vieta, kur pabūt kopā ar sevi un padomāt par dzīvi. Labprāt būtu šeit uzkavējušies ilgāk, diemžēl no šejienes mūs aizbaida prom varens negaiss, kas straujiem soļiem tuvojas ne lūgts, neaicināts.

 

No negaisa esam veiksmīgi aizmukuši un varam apskatīt savu pēdējo šīs dienas tūrisma objektu- Velnezeru. Noteikti katrs kaut reizi ir dzirdējis šo nosaukumu un ap to apvītās leģendas jau kļuvušas par tautas folkloru. Esmu šeit jau bijusi pirms vairākiem gadiem, šoreiz apkārtne ir pamatīgi labiekārtota, ir izveidotas laipas un skatu platforma ezera krastā. Par ezera izcelšanos klīst daudz leģendu, ļaudis runā, ka Čertokam ir pašam sava noslēpumainā Nesija un ka ezera ūdeni nevarot aizvest uz laboratoriju analīzēm.

 

 

 

Tā ūdens bieži maina krāsu un pati piedzīvoju brīdi, kad bezvēja laikā pēkšņi sacēlās mazi ņirboši vilnīši, kas skrēja pāri visai ūdens virsai. Visnotaļ interesanta vieta, kuru iesaku apmeklēt.

Diena pagāja piesātināta ar piedzīvojumiem un laiks posties atpakaļceļā. Atpakaļ dodamies caur otru pusi, caur Madonu, kur ieturam maltīti, jo vēders neatlaidīgi prasa savu tiesu.

Attā, Latgale, līdz citai reizei!

 Info:http://www.visitaglona.lv/

Attēli no pesonīgā arhīva un google.lv

 

 

 

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 17. jūnijs 2011 16:25

Kopumā es tev piekrītu par visiem 200% ;)

spaara 17. jūnijs 2011 14:27

piekrītu, ka situācijas noteikti ir dažādas, un atzīstos, ka esmu neiecietīga pret spiedzošiem un skrienošiem bērniem koncertos, teātros un muzejos :)

pece 17. jūnijs 2011 13:29

Es nemāku komentēt par attieksmi šajā muzejā, nedz arī to cik uzvedīgi vai neuzvedīgi bija šie bērni, tomēr man ir pietiekami liela pieredze ar dažādu mezeju apmeklēšanu ar maziem bērniem un jāsaka, ka attieksme ir visdažādākā un ne vienmēr pieredze ir pozitīva.

Atmiņā ļoti iespiedusies viena izstāde vienā lauku muižā, kur lielā zālē pie sienām pieliktas vietējo mēkslinieku gleznas, daudz. Bet ne ķeblīša, ne kā, bērns bija piekusis un atļāvās apsēsties zāles vidū uz grīdas (mēs bijā vienīgie apmeklētāji), uz ko darbinieks aizrādīja, ka bērns nemākot uzvesties un zāles grīda neesot domāta sēdēšanai. Nedomāju, ka grīdai no sēdēšanas kāds ļaunums būtu uzradies :D

Savukārt ir ļoti pozitīva pieredze Tartu leļļu muzejā - kur ar rokām neaiztiekamie eksemplāri ir vai nu aiz stikla, vai norobežoti tā, lai mazās roķeles netiek klāt un bez maz visur ir kādas arī aptaustāmas lietas bērniem (kas nav mazsvarīgi bērniem domātā muzejā, pie kura būtu pieskaitāms arī rakstā minētais muzejs).

Un pavisam svaiga pieredze no Briseles, kur bērns nejauši apgāza norobežojošo mietiņu, kuram nomuka gala bumbiņa, kura smuki aizripoja pāri visai zālei. Muzeja darbinieks ne tikai nesaskatīja problēmu savāk un sakārtot nokritušo, bet arī pienāca pie mazā, parunājās (tas nekas, ka viens otru nesaprata :D) un noglaudīja mazo - sakot, ka nevajagot satraukties un viss ir kārtībā.

pece 17. jūnijs 2011 13:22

Foršs mazais ceļojums (Y)

spaara 17. jūnijs 2011 13:07

Jā, ir:)

mazaa raganina 17. jūnijs 2011 12:38

Es zināju,ka būs tāda reakcija.Tev pašai ir bērni? :)

spaara 17. jūnijs 2011 12:32

Tiešām jauks īsais ceļojums!
Bet par attieksmi pret bērniem gan nepiekrītu, vecāki pārāk glorificē savas atvases un ļauj darīt tiem visu, ko vēlas, nevis māca kā uzvesties, piemēram, muzejā. Visam ir sava vieta - sava vieta kāpelēšanai un taustīšanai, sava vieta baudīšanai ar acīm. :)

madmozele 17. jūnijs 2011 08:59

Jauki,gadus atpakaļ es arī biju miniatūrajā karaļvalsti(pārģērbšanās mani fascinēja),tajā reizē pirmo reizi pabiju Aglonā,bet legendāro Velnezeru gan netiku redzējusi.Smukas bildes! (hi)