Mēs esam atbildīgi par tiem ko pieradinām...

nosiguldas
nosiguldas 27. janvāris 2011 10:09
571

Kā jau solīju turpinu iesākto stāstu.

 

1. daļa Kā viss sākās...

2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..

4.daļa. Vientuļās māmiņas grēksūdze

5.daļa. Tā bija īsta mīlestība?

6.daļa. Tā mazā zvaigznīte ir no viņa!

 


 

Mēnesis pagāja kā murgā un nu bija laiks atgriezties darbā, mans mīļotais vīrietis bija saņēmis paaugstinājumu, es zināju, ka viņu  vairs nesatikšu. Gāja laiks un pienāca mana dzimšanas diena, visu laiku līdz tam strādāju, biju kopā ar bērniem un centos neko apkārt neredzēt. Tikai vakaros nepameta tukšuma sajūta. Mani apsveikt sanāca daudz draugu un kolēģu. Starp visiem izcēlās viens no kolēģiem, kas bija jautrs, interesants . Tā kā viņš strādāja citā iecirknī, redzēju viņu ļoti reti.

 

Braucot darba darīšanās, viņš parasti iebrauca ciemos, mēs runājām ilgi un es pamanīju, ka kopā ar viņu jūtos labi. Tad notika negaidītais, viņu atlaida no darba un visi kolēģi teica, ka tas ir sens konflikts un to varēja gaidīt, ka meklēs izdevīgu momentu. Pieaudzis vīrietis sēdēja manā kabinetā un raudāja.. tā ir mana visa dzīve, es neko citu nemāku darīt.......

 

Tas arī bija sākums mūsu kopdzīvei, divi nelaimīgi cilvēki, kam bija nepieciešama palīdzība. Es biju iniciātore tam, lai mēs dzīvotu kopā. Pirmie divi mēneši bija kā pasakā, tad kādu nakti viņa nebija mājā, kad no rīta ieradās, bija uz smagām paģirām sasits bez virsdrēbēm un personīgām mantām. Pēc pusgada sapratu, ka esmu kopā ar alkoholiķi.

 

No vienas puses, es viņam varu tikai pateikties, jo viņa problēmas man pilnībā lika aizmirst nelaimi, ko pārdzīvoju. Sākumā es cīnījos par viņu, šķīrāmies un viņš nāca atpakaļ. Kad nevarēja citādi, gāja pie Kikas uz skolu un direktora kabinetā krita uz ceļiem un lūdzās, lai viņa mammu pierunā, viņu pieņemt atpakaļ. Es vienmēr jutos atbildīga, jo es taču viņu ievedu savā mājā, viņš bija vāja rakstura,viņam neveicās. Es varu viņam palīdzēt mainīties.  Nekas nemainījās , palika tikai sliktāk, līdz vienā brīdī viņš pateica, es nekur neiešu. Pāris reizes nācās iesaistīt policiju. Rokas gan viņš palaida tikai vienu reizi, pēc kā to vairs nemēģināja, jo es piesolīju viņu iesēdināšu cietumā un viņš labi zināja, ka es nemeloju.

 

Tā gāja gadi, brīžos, kad saņēmos sakārtot savu dzīvi, viņš pārtrauca dzert un īdēja ik ilgi, kamēr nebija spēka klausīties. Pēdējos divus gadus dzivojām katrs savu dzīvi, man bija divi bērni, kredīti, veikali, viņam tas, kas paliek. Tad sāka pazust alga, vienā reizē nozaga, otrā neizmaksāja. Jau tad es zināju, ka pa kluso viņš spēlē spēļu automātus. Tā kā pelnīju labi un turpināju savu profesionālo izaugsmi, es vairs pat neiedziļinājos šajās problēmās. Bija skaidrs, ka pats viņš projām neies, biju pat pie advokāta un lūdzu viņa padomu.

 

Advokāte ieteica atrast citu vīrieti, es atbildēju, ka tādu nav un es pēc viņa nevienu nevēlos redzēt.

 

Tātad tu negribi no viņa tikt vaļā, tiesas spriedums neko nemainīs, atved kādu, tagad ir pat tādi dienesti, kur vīrieti var izīrēt noteiktam pakalpojuma. Es teicu, ka tā nevaru, es nemāku melot un viņš uzreiz to sapratīs.

 

Tā kādu vakaru, jau krietni iereibis viņs ieradās kopā ar paziņu, jo labi zināja, ka es neko neteikšu svešu cilvēku klātbūtnē. Kad paziņa viņam bija jautājis, tu nebaidies, ka vienreiz tam pienāks gals, viņš bija atbildējis, nekas iztrakosies un tad atkal viss bu kārtībā........

 

Tajā brīdī es pat iedomāties nevarēju, ka ar šī cilvēka parādīšanos, mana dzīve krasi mainīsies......

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
27. janvāris 2011 12:54

Ar nepacietību gaidu turpinājumu.............