Nē, nē... nekādas  romantikas :)

 Mazs ieskats manā darbā gan ...

Ap diviem naktī pienāk izsaukums uz adresi , kas mums zināma līdz... neteikšu kam, jo tur vienmēr kaut kas notiek. Nē, ne ar pacienti, kurai bija vajadzīga mūsu palīdzība, visi sarežģījumi vienmēr bija pa ceļam uz viņas māju nekurienes tālajā kaktā.  Vai nu sniegs, līdz šekumam - bristi tie 4 kilometri uz priekšu un atpakaļ, ar pacienti ragaviņās, esam arī iepērušies dūkstī, tā ka autiņš līdz asīm dubļos un līdz jumtam šļakatās, esam noslīdējuši no ceļa un kārpījušies atpakaļ...  Jo palīgā mums tur neviens nevar atbraukt ....Nu nekad neesam varējuši pie viņas tā vēsi iebraukt - palīkumot mierīgi pa meža ceļu, un pēc tam 4km pa pļavas ceļu...

 Izbraucot vēl iesmējām šonakt, ka nez, kas nu tagad gadīsies -sniegs nav, lietus sen nav lijis un atkalas nav novērotas... Braucam tik, līkumojam pa meža ceļu un Opā! Priekšā "balkovozs" kraujās.  Izmainīties  - nekādi un tad sākās mūsu nakts menuets  - šis atpakaļ - mēs uz priekšu, šis uz priekšu, mēs atpakaļ. Nu saprotams, šamējam īsti nav kur palikt, bet mums -nav variantu - cita ceļa uz to māju nav. Tā kā "balkovozs" bija daļēji uzkrauts un krava nenostiprināta, tas arī nekādas "piruetes " griezt nevarēja. Nu beidzot šis ierūmējās vienā maliņā bez riska apvelties, un tad nu mēs naski manījāmies garām -nu tā - spogulis - spogulī.  Iebraucām jau leģendām apvītajā pļavas ceļā un tad sākām smieties... no likteņa neizbēgt, kā teikt. Nu neko, aizbraucām, savācām  tanti, braucam atpakaļ,  ne valsis vai menuets mums vairs nesanāca, jo, ja pacients auto salonā  tad jau vairs nekādus trikus taisīt ar auto nevar. "Balkavoza" šoferīts savērsa acis pret debesīm  un padevās liktenim. Viņam nācās 4km  braukt mums pa priekšu uz lielo ceļu, lai  mūs palaistu garām... nu mums tika ekstra vilkties viņam astē un rīt putekļus.... 

Tā nu ir, no likteņa nolemtā neizvairīties :D