Mazi stāstiņi par un ap kapiem.

Kerstyna
Kerstyna 21. februāris 2014 08:45
1621

Tas nebūs šausmīgi šausmīgs Spoku stāsts. Tie būs vairāki stāstiņi par... kapiem.

Gandrīz visa mana bērnība un jaunība pagāja skaistas, vecas lauku kapsētas pievārtē. Man nekad navbijis bail no miroņiem, kapiem un spokiem. Jāsaka, ka labāku kaimiņu par kapu mītniekiem nav bijis  - miers un klusums, tikai ragumūzika sestdienās.... Mūsu suņi tad aktīvi piedziedāja, viens basā, otrs falsetā.

Bērnības takas....

 Mana vecomamma bija  tā ko sauc par „kaputanti”  Nu nebija viņa ne tik veca, viņa vienkārši par zināmu samaksu kopa kapus tālumniekiem.  Nu tā kapi bija mans parks, mans rotaļlaukums, mana sagatavošanas grupiņa.

 Skraidīju palīkumainajām taciņām, rāpaļāju pa kora tribīnēm un mācītāja kanceli,  vecajā drukā iemācījos lasīt, jo dikti gribēju izlasīt, kas uz vecajiem pieminekļiem rakstīts. Vecomamma pazina daudzus un zināja interesantus stāstus un leģendas  par tiem , kuri atdusējās zem velēnas.

Vislabākais laiks vasarā bija Kapussvētki, kuri mūžīgi mūžos notika jūlija pēdējā svētdienā, bet man 24. Jūlijā dzimšanas diena. Radu pilna māja, dāvanas man un visādas gardas retas lietas svētku galdiem, lielās bufetmašīnas, ziedi un mazliet sērīguma pāri visam.

Vēlāk vakarā vienmēr gājām pastaigāt un apskatīt cik skaisti kapi ir pēc svētkiem, un tad ne reizi vien tā uzmodinājām kādu „dzīvo mironi”.

Brīnišķīgi bija Svecīšu vakari, kad virs kapiem pacēlās zeltīta mirga....

Mācībstundas....

Mani bērni vienmēr būs izpotēti un nekas un neviens mani nepārliecinās, ka potes ir slikti. Vaicāsiet kāpēc? Kapos ir viens placis , kur ir liela kopiņa ar četriem maziem čuguna krustiņiem.... Dzimšanas gadi dažādi, bet miršanas laiks – vienāds. Tie ir četri mūsu attāli radubērni, kuri viens aiz otra bija miruši no difterīta, kur vēl uzskatāmāk?

Uz kapiem gadiem, katru dienu braukā sieviete, un stundām sēž pie vīra kapa – nekas slikts, it kā... Bet visi zināja cik viņai bija rūgta dzīve pie lauleņa sāniem... Vecāmama teica – tiem, zem zemes ir  jau vienalga cik bieži tu nāc, vai puķes cik krāšņas liec... tam nav jēgas.

Kapi nav vieta , kur izrādīties... Tā vienmēr teica vecomamma, kad redzējām kādas lepnas bēres, labāk pie dzīves būtu rūpējušies....

Skarbi mirkļi....

Ir lietus, vējš, briesmīgs pērkons, zibeņo un grāvieni ik pa mirklim un visam pa vidu kapličas zvans Bling!!! – Blang!!! Vecomamma ska – Johaidī, zvanu sasitīs, jāiet atsiet, pēdējais apzvanītājs nebij’ šņori piesējis. Tā nu gājām abas, vecomamma ar vējlukturi apgaismoja ceļu, pērkons grāva, zvans  tik Bling – Blang!!! Kapličas atslēga zem akmens, pie durvīm. Atslēdzam, ejam iekšā, kapličā iekšā tas zvans skan apdullinoši, jo arī zvanu durtiņas ir vaļā. Zibšņi caur kapličas logiem apgaismo tās pagaidu mītnieku, zem rakstainas segas , uz podesta stāv zārks, rītdienas bērēm. Vecomamma liek man turēt lukturi un kāpj augšā zvanu tornī, mirkli vēlāk  negaiss pārtop par negaisu parasto, zvans ir nokušināts.

Leģendas.... un citas lietas....

Piecu brāļu kaps – tur gan apakšā ir tikai četri, bet ir liels četrkanšu obelisks, kam uz katras kants ir stāsts par vienu no brāļiem, dzīves stāsts. Visi bija ņēmuši sliktu galu, bet pirmais brālis bija viens no pirmajiem šo kapu mītniekiem...

Pats pirmais šo kapu mītnieks bija mazs nabagu bērniņš, kuru atbrauca nobērēt agrāk par bagāto saimnieku, kurš bija paredzēts kā pirmais...

Visskaistākais piemineklis ir alvas eņģelis mazam rakstveža bērniņam, visos svētkos mazais eņģelītis grimst ziedos, tautas sentiments....

  Saulieša pieminekli esot veduši ratos, kam priekšā iejūgti 18 zirgi....

Lielais zaļais krokodils, kurš dzīvojot vienā no kapu akām... tajā, kurai grodi beidzas līdz ar zemi...

Reiz bērēja kādu partijas biedru.... Kad otrā rītā vecāmāte pagalmā ieraudzīja kroni ar visām sarkanajām bantēm, viņa tikai noelsās vien. Sunīši naktī bija izklaidējušies. Viņa ātri, ātri aiznesa kroni atpakaļ uz kapiem un atdeva īpašniekam. Tajos laikos, vēl varēja iekulties nepatikšanās....

Izturības pārbaude....

Kad jau gāju uz ballēm, vienmēr jau bija kāds pavadītājs, vēlams vai nevēlams, tas jau cits stāsts. Es vienmēr gāju mājā pa taisno, pa mežu un cauri kapiem.... Varēja jau pa ceļu... tā godīgi.... Bet.... cauri kapiem bija ar mieru iet tikai viens pavadonis un jāsaka, ka pavadīja ne vienu reizi vien...

Bērnība, pavadīta blakus kapiem, liek daudz pragmātiskāk raudzīties uz dzīvi.

 

 

Blogu konkurss: Pārdabiskās parādības un spoki

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 21. februāris 2014 20:06 VesmaSk

Tas bija forši... vismaz , kad kāds no kapabedres saka - Ē, saimniecīt, tad es neģībstu :D

VesmaSk 21. februāris 2014 18:24

Bērnība kapos - kas var būt interesantāk!:D