Mans Mīļais, novārtā pamestais....

Kerstyna
Kerstyna 24. aprīlis 2018 19:10
544

Kad es pirmo reizi izlēmu, ka darīšu to, ko esmu izdomājusi, Viņš dusmojās, lūdzās, žēlojās, nodarbojās ar emocionālo šantāžu, pat saslima….

Bet tas uz mani neiedarbojās, es biju nolēmusi un to arī darīju – sāku staigāt kājām no Gaiļezera uz Biķernieku slimnīcu, vispār jau kaifīgs pasākums, ja ne vien nepārtrauktā mašīnu straume blakus un ņerkstīgais Viņš… kaut kur manā ķīļūdenī.

-          Tev sāpēs kājas! Tev īdēs dibenpuses muskuļi!!!  Tu noplēsīsi savas kurpes! Tu būsi pārāk nogurusi, lai pievērstos MAN!!!

Un tā katru to rītu, kad es uzņēmu kursu nevis uz jauko autobusa pieturu, bet gan pretējā virzienā.

Katri 10 000 soļi dienā vai  vairāk, bija viņam kā naža dūriens sirdī. Vai man kādu mirkli palika sevis žēl? Protams -  kad pavasara  iespaidā manas ērtākās kurpes noberza mazo kājas pirkstiņu, man palika sevis žēl. Bet man  ir prieks par sevi, jo no mācību gada sākuma esmu  zaudējusi 15kg sevis, ieaugusi atpakaļ savā labākajā izmērā un ceru , ka šī fāze būs ilgstoša “plato fāze” :D Jo nu man atkal der visas manas smukās kleitas.

Tomēr Viņš ir mazliet netaisns pret mani… es tomēr no sirds nododos Sv. Itnekādarīšanas rituāliem

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
chika 25. aprīlis 2018 10:56

Saki, viņam, ka ejot ar kājām arī viņš iegūst - vēl ilgi "tavs draugs" būs jauns un sprauns un vienmēr enerģijas pilns, lai tev par sevi atgādinātu. Tur klāt viņam tagad vēl labāk piestāves visas kleitas! ;)

Kerstyna 24. aprīlis 2018 19:14

kaut kas te "gļuko"! :@

Kerstyna 24. aprīlis 2018 19:13

"Tomēr Viņš ir mazliet netaisns pret mani… es tomēr no sirds nododos Sv. Itnekādarīšanas rituāliem