Mans īpašais ceļojums

pece
pece 11. augusts 2011 12:18
503

Manā dzīvē ir bijušas vairākas situācijas, kad notikumus ir iespaidojis man nezināms un neizskaidrojams spēks. Šoreiz pastāstīšu par ceļojumu, kuram bija lemts kļūt par vēstures, baznīcas un ticības apguves un izskaidrojošo kursu un cilvēkmīlestības reizēm neizprotamo dabu.

 

Kā vienmēr pirms brauciena ievācām informāciju par interesantākajiem objektiem, lietām un vietām, kuras noteikti jāapskata un nolemjam, ka vasaras vidū var mierīgi nakšņot teltīs. Ceļojums izvērtās īpašs patiecoties tieši ceļojumā satiktajiem cilvēkiem. Bet tagad visu pēc kārtas.

 

Esot netālu no Aglonas sapratām, ka nakšņošana laukā šoreiz nebūs priekš mums, lai arī pa dienu saulīte pa zemes virsu pastaigājās, vakarā pār mūsu galvām savilkās kārtīgi negaisa mākoņi. Nokļūstam viesu namā Juglaiņi. Kā saka viesu nama saimniece – te nokļūst tiem kam lemts te nokļūt. Saimniece piedāvā, ka viņas meita varētu vakarā mums sniegt nelielu koncertu ar pašas sacerētām dziesmām. Viņas meita ir jauniete, kura studē Austrijā mūzikas augstskolā maģistratūrā! Lai arī negribot, jo esam piekusuši, piekrītam koncertam, to nenākas nožēlot un ir tik skaisti negribot un negaidot tikt pie koncerta savā dzimšanas dienā. Šis bija būtisks pagrieziena punkts mūsu ceļojumā, jo viesu nama saimniece sniedza mums daudz interesantas informācijas un daudz no viņas ietektā pēc tam iekļāvām savos ceļojuma plānos. Viesu nama saimniece ir kristiete un gide Aglonas bazilikā, tāpēc no rīta dodamies viņas pavadībā aplūkot Aglonas baziliku un viņas stāstījums mūs paņem savā varā, laiks skrien nemanot.

 

Pēc viņas ieteikuma, nolemjam iegriezties Faļvarkas ciemā, kurā ir viena no vecākajām vecticībnieku baznīcām Latvijā.

 

Ceļš uz Faļvarku ir mazliet klāts ar peļķēm un ne visai labas kvalitātes, mūsu karte ne visai precīza, jo ceļi pārāk mazi šai kartei. Šīs sādžas apkārtnē ir trīs mazi mazītiņi ezeriņi, kā trīs mazas bļodiņas – visas vienkop. Ciematā cenšamies atrast ceļu, kā piekļūt baznīcai, kura atrodas viena no ezeriņa krastiem, bet gar to neiet garām ciemata galvenais ceļš – redzēt koši zilo ēku var jau pa gabalu, bet piekļūt ne. Uzzinām arī kur dzīvo tantuks, kas atbild par baznīcu un izrādās ir arī baznīcas vadītāja, kura mūs sagaida mazliet nelaipni, sakot, ka baznīcas apmeklējums neesot nekāda Disnejlenda, tomēr beigās tomēr piekrīt aizvest mūs uz baznīcu un to izrādīt. Tā nokļūstam baznīcā, kas savā laikā ir bijusi gana grezna, bet vēlāk izlaupīta, tagad to no jauna rotā ikonas pašu draudzes locekļu gādātas. Stāstījums dod mazu ieskatu gan pašā vecticībnieku ticībā, gan baznīcas vēsturē. Visu noslēdz viņas dziedājums un torņa zvanu apmeklējums, kurš savā laikā paglābušies no iznīcināšanas, jo vietējie draudzes locekļi savākuši tik pat daudz metāla cik sver pats zvans! Pateikt, ka tas ir tikai dziedājums ir nepateikt neko! Tas skan tā, ka šķiet mazajā baznīciņā savas balsis skandina eņģeļu koris! Starp citu, ziedojumu par baznīcas apskati tur nevar tā vienkārši nolikt kaut kur, katru ziedojumu iegrāmato un par katru ziedotāju notiek aizlūgums. Esam aizkustināti līdz sirds dziļumiem. Mums piedāvā palikt uz tasi tējas draudzes namā, bet tā kā mums ir vēl citi plāni, laipni atsakāmies.

 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Ludzu. Iesākumā apskatām nesen pabeigto baznīcu un Ludzas ezeram blakus esošo pilskalnu, tad iegriežamies informācijas birojā. Beigās izdomājam piezvanīt uz telefona numuru, kurš sola izvadāt pa Ebreju kultūras takām, kas šķiet gana interesanti, jo šī kultūra mums ir pasveša. Izrādās, to organizē novadpētniecības muzejs, dodamies turp. Uzzinot par mūsu vēlmi iepazīties ar ebreju kultūru atskan jautājums, kāpēc un kādā sakarībā tas ir vajadzīgs, ja jau reiz mums nav ebreju izcelsmes. Vispirms iepazīstamies ar pašu muzeju – gleznām, keramiku, vēsturi, tad apskatām brīvdabas ekspozīciju ar lauku sētām, dzirnaviņām. Vienā no mājām vēl piecdesmitajos gados ir dzīvojis kurpnieks!

 

Tad kāpjam mašīnās, tur sēdinām arī gidi un dodamies cauri mazām ieliņām, kurās kādreiz mitinājušies ebreji uz ebreju kapiem, kas ir seni, jo kādreiz Ludza ir skaitījusies kā vietējā Jeruzaleme ebrejiem, vairāk nekā puse pilsētiņas iedzīvotāju bijuši šīs tautības. Kapi mūsu izpratnē šķiet interesanti ar to, ka kapu kopiņas ir slēgtas un tās nerotā ziedi, kapus nekad nekopjot paši ebreji, bet tam nolīgst speciālus ļaudis, vēl interesanti ir tas, ka kapos tiek apglabātas arī vecās grāmatas, kurām arī ir sava kapa kopiņa.

 

 

Tad dodamies uz Sinagogu, kura ir ļoti necila, sarkanu ķieģeļu ēka, šobrīd tā vairs nepilda savas funkcijas, jo atrodas avārijas stāvoklī, apmeklētājus arī tur vairs neielaiž. Tajā glabājas vecas grāmatas, kuras ir sarakstītas senebreju valodā, kuru daudzi vairs neprot un ir nolemts tās apglabāt kapsētā.

 

 

Netālu Ludzas ezera krastā atrodas arī geto piemiņas vieta, tiem ebrejiem, kurus nošāva. Lai arī gide bija izbrīnīta par mūsu vēlmēm, ekskursija bija ļoti interesanta un tiešām uzzinājām daudz ko jaunu.

 

Tālāk ceļš ved uz Kārsavu, kur atrodas viena neliela pareizticīgo baznīca. Ceļojuma grāmata sola iespēju tur iekļūt ekskursijā un gidu. Šķiet gana interesanti un mēs piesakām ekskursiju. Piebraucam pie baznīciņas, kura ir neliela koka ēka ar maziem tornīšiem, segtus ar koka skaidām. Tā kādreiz esot bijusi dzīvojamā ēka, vēlāk pārbūvēta par baznīcu. Mums par pārsteigumu izrādās arī pats Tēvs Viktors ir pieteicies mūs satikt. Stāsts sākas bez viņa klātbūtnes, uzzinām daudz jauna gan par pašu baznīcu, gan šo ticību. Mūsu vizīte izvēršas diezgan gara, jo mums ir gana daudz jautājumu gan par pareizticību, gan paražām, gan baznīcas iekārtojumu. Mums šķiet, ka pareizticīgo baznīca ir daudz tuvāk cilvēkam, nekā katoļi vai luterāņi, valda sirsnība un labestīgums.

 

 

Laiku pa laikam līst, teltīs nakšņot negribas, bet visur, kur zvanām vai nu neatbild vai vietu nav, kā nekā ir sestdienas vakars, beigās naktsmājas sarunājam Beļavas pamatskolas internātā. Beļavas pamatskola izrādās ir muiža, kur mūs laipni izvadā un pastāsta, šī muiža kādreiz ir bijusi kā medību namiņš, kurā muižkungs uzturējies tikai laiku pa laikam.

 

 

Muižas parkā atrodas piemineklis muižas pārvaldnieka zirgam. Internāts izrādās dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, nabaga internāta iemītnieki ir gana saspiesti, jo gultiņas ir divos stāvos un lielākajā istabā mitinās 12 cilvēku. Dīvainākais izrādās cena par šo pakalpojumu – 40 santīmi no pieauguša cilvēka un 20 santīmi no bērna, un tas sevī ietver vēl gultasveļu, gultu saklāšanu un ekskursiju par pili (tas gan ir 2003 gads)! Vairāk no mums atsakās ņemt, lai gan kompānijā ar visiem bērniem esam septiņi gabali! Pateicībā atstājam konfekšu kasti.

 

Lai arī paši neesam nekādi īsteni ticīgie un baznīcā gājēji, toreiz radās sajūta, ka pats Dievs mums ir sarūpējis šo iespēju satikt šos cilvēkus, ieraudzīt šos objektus un tik daudz jauna priekš sevis uzzināt. Vēl ilgu laiku pēc šī ceļojuma mani pavadīja dīvaina viegluma un piepildījuma sajūta – tā it kā kāds būtu uzlicis apmetni, lai mani pasargātu un arī šobrīd atceroties mani pārņem īpašas sajūtas.

 

PS tā kā toreiz digitalizācija mūsmājās nebija ienākusi, bet ar „ziepjutrauku” bildētās bildes skanētas ir diezgan zemas kvalitātes izmantoju foto no www.turisms.latgale.lv un www.vietas.lv

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Inleila 11. augusts 2011 21:41

Man arī patika ceļojuma apraksts! Pati esmu bijusi tikai Aglonā.

mazaa raganina 11. augusts 2011 15:01

Ļoti interesants ceļojums!Līdzās ir tik daudz skaista! (F)