Manas laimes formula!

suplacivit
suplacivit 21. jūlijs 2010 12:12
898

Laimei nav sirdsapziņas- ta nenāk tad, kad lūgsi tu, bet aiziet, kad vismazāk to gaidi....

{smallpic:1}
Mēs analogi kā mīlestību, arī laimi nevaram ielikt konkrētā definīcijas rāmī. Mēs visi no sākta gala vēlamies būt laimīgi un, alkstot šis sajūtas piepildīt, mēs bieži vien aizmirstam novērtēt, teiksim, pašas par sevi saprotamas lietas, kas, jā, iespejams, ja mēs netrauktos dzīves virpulī, darītu mūs laimīgus, kad mēs apstātos uz brīdi paklusētu un paskatītos sev apkārt- laime ir te pat blakus pie maniem saniem!

 

Es neteikšu, ka neesmu laimīga, bet es mācos tāda būt, es mācos saskatīt labo mazās ikdienisķās lietas- piemēram, par krāšņo jasmīna zaru, par sauli savā brīvdienā, par pirmo pērkona negaisu, vai bērna pirmajiem soļiem. Un arī tad, ja liekas, ka viss jūk un brūk- es mācos redzet pozitīvo jebkurā situācijā, šādu gadījumu man dzīvē ir bijis daudz, kā viens no tiem: manas labākās draudzenes māsa šogad smagi saslima- cerības pat ārsti nedeva, bet tagad viņa ir dzīva un ir palicis tads mazs sīkums kā finanses... bet tas jau ir cits stāsts!

 

Protams, viens no svarīgakajiem mirkļiem manā dzīvē- bija manas meitas dzimšana- tās bija neaprakstāmas sajūtas, ko ir neiespējami definēt vārdos- likās, ka lidoju un jutu pār vaigu tekam prieka asaru, jā, patiesa prieka un piepildījuma asaru!

 

Ilgi es savu dzīvi sasistīju tikai ar meitu- draugi un radi smējās, ka esmu saaugusi kopa ar viņu un vairs nav manis, bet ir tikai mēs.

 

Man bija grūti, sākot jau no pirmā meitas dzimšanas mēneša- nezinu, kur es sasmēlos spēkus, lai pieliktu punktu- attiecībām, kas jau no sākta gala tika nolemtas pagrimumam. Tad es neapzinājos, ka lai kā mēs to noliegtu, laimes neatņemama sastavdaļa ir arī mīlestība, jo cilvēks ir sociāla būtne- mēs alkstam mīlēt un tikt mīlēti- un tas būtu, faktiski bija, no manas puses neiedomājami egoistiski savu tukšumu aizpildīt ar meitu. Un mana laime bija tikt tam pāri- mana laime bija sākt sevi apzināties arī kā sievieti- ne tikai māti. Man garu ceļu nācās noiet līdz atradu atkal sevi, līdz apzinājos, ko vēlos un kas ir tas, kas dara man neizsakāmi patiesu prieku.

 

Es sāku sevi meklēt, jo viena no svarīgākajām laimes formulas sastavdaļām ir saprast, kas tevi dara un ir darījis laimīgu!  Tā nu es savu dzīvi ņēmu ritināt atpakaļ, kā tadu dzijas kamolīti un siet pa mezgliņam katrā brīdī, kad varēju sevi nosaukt par laimīgu.

 

 

Viens no spilgtākajiem brīžiem, kad raudāju aiz laimes pirms savas meitas dzimšanas man atmiņā ir iespiedies- tāds mazs sīkums, mans draugs, pēc vērienīgas, negatīvā nozīmē, manas uzvedības uzdāvināja man sunīti, kuru jau sen biju kārojusi sev iegādaties, tikai visu laiku atliku....  Tad vēl kāds mirklis- dzimšanas dienā- man šis cilveks bija sagadājis milzīgu pārsteigumu, kuru par nelaimi- tanī diena pat palaidu garām, jo uztvēru to kā pašsaprotamu... Un tad, kad viņš lūdza manu roku- pretī piedāvājot savu sirdi- tā arī bija laime!

 

 

Kur es atstāju šo cilvēku, kāpēc es nepaliku ar viņu kopā! Arī tas tika ierakstīts manā dzīves grāmatā- brīdis, kad jutos absolūti sašauta- neaprakstāmi iztukšota un, jā, patiešām caur caurēm nelaimīga- man saistijās tieši ar šo cilvēku- viņš man paziņoja par mana tēva nāvi... Es meklēju un kas meklē tas arī atrod, vainīgos- es vainoju viņu- tas ir absurdi, tagad es to saprotu, bet tad, tad man tas likās pietiekoši pašsaprotami, jo vieglāk ir kādu citu nosodīt- nevis pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir- it sevisķi, ja pie esošās situācijas kaut mazliet daļēji esi vainojama tu pati!

 

 

Ir grūti saprast, ka tava labakā puse ir atstāta kaut kur pagatnē- samierināšanās periods nelīdz. Sāku pieņemt, ka būšu viena un mācījos tā arī dzīvot, jo patiesi un no visas sirds nevēlējos nevienu citu sev blakām, kā tikai šo cilvēku! Un ja tu patiesi vēlies, tad arī tavas vēlēšanās materializējas... :)


Tukšumu iespējams piepildīt dažādi- tajā var ielikt ko paliekošu vai atkal pretēji ko īslaicīgu, ne par velti mūsu dzīves saista ar dārzu. Ir ilggadīgie augi un ir tikai vienas vasaras ziedi, kas neprasa mazākas rūpes, bet nākamo gadu tie atkal būs jāsēj no jauna!

 

Arī man- es dzinos pakaļ vējam! Bet vēju nevar noķert, to var sajust, tam var pūst pretī, bet ne paturēt un ielikt sev kabatā! Es pievērsos akmenim, kas pamests ceļmalā stāv, to var sajust, tam var uzpūst un to var paturēt!

 

Interesants sanāca fakts, ka mans dzīves kamolītis bija praktiski vienos mezgliņos tīts un pārtinot to es saku justies arvien piepildītaka, arvien smaidīgāka un jā! Arī laimīgāka!

 

Laime- tā ir mana sirdsapziņa, laime- tas ir tad, kad man tuvie ir laimīgi un šeit kā apburtajā lokā, jo patiesi tuvi cilvēki ir laimīgi tad, kad jūties laimīga arī tu. Laime ir dot- laime ir palīdzēt, laime ir teikt paldies un neizsakāma laime ir tad, kad tev ir kam lūgt un kam pateikties!

 

Es baudu katru dienu kā jaunu piedzīvojumu, es nesteidzos- es mācos iet lenām, es mācos pamanīt ikdienisķas lietas, kas pašam par sevi liekas pašsaprotamas, kā, piemēram- manā darzā saziedējušas lillijas, bet pēdējās lielās lietavas lika man atkal vizuāli atgriezties bērnībā- ar basām kājām pa noplūdušajām ielām. Es neatsaku palīdzību un ticu, ka, ja man kadreiz vajadzēs kādam lūgt man arī neatteiks.

 

Es esmu laimīga, man ir kam dot, man ir kam pateikties un ir par ko! Man ir arī mīlestība ne tikai pret meitu, bet pret visu pasauli un man ir mērķis... Es esmu laimīga sieviete, mate, meita savai laimīgajai mātei!

 

Kas Tevi padara laimīgu? Piedalies programmā "Laime". Uzraksti!

1

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
22. jūlijs 2010 09:33

Ļoti patiesi uzrakstīts!!! Skaisti!

rasas 21. jūlijs 2010 16:11

aizķēra. :) paldies!