Mana naivā laimīte

bigmama
bigmama 8. jūlijs 2010 00:00
604

Esmu pieaugusi sieviete. Par to liecina gan mans vecums, gan mana pusotru gadu vecā meitiņa:) Nav tā, ka es jau būtu pilnīgi nobriedusi. Fiziski, domājams, manī visi augšanas procesi ir beigušies, bet morāli - man vēl ir tik daudz kas jāiemācās, tik daudz kas jāpierāda.

 

Un tomēr es atļaujos būt naiva. Domāju, ka tas nemainīsies arī pēc 20 gadiem - es tāda vienkārši esmu un viss.

{smallpic:1}

Šī gada Līgovakars un Jāņi man aizritēja patiesi jaukā noskaņā. Biju laikos, pirtiņā, kopā ar saviem mīļajiem. Līgo dienā pa radio saklausījos seno latviešu gudrības un ticējumus. Jau dienā zināju, ka Jāņu rītā metīšu ozolā savu vainadziņu, lai redzētu, kad man gaidāmas kāzas.

 

Sagaidīju Jāņu rītu, un, patīkami satraukta, devos pie izraudzītā ozola. Nostājos zem tā kuplajiem, zaļā dzīvīguma pilnajiem zariem. Noņēmu savu vainadziņu, uztraukumā aivēru acis, un metu to, cik spēka... gaidīju, kad tas nokritīs lejā, bet - nekā, tas jau ar pirmo metienu palika ozolā! Cik es tobrīd biju laimīga! Es pat kliedzu no sajūsmas! Visi izskrēja no pirtiņas skatīties, kas man atgadījies. Tomēr izrādījās, ka naivā meitene stāv zem ozola un priecājas, ka viņai šoruden gaidāmas kāzas... viņi tikai pasmaidīja un devās atpakaļ pirtī.

 

Bet es - naivā meitene, ticu savai lielajai laimei un gaidu to no visas sirds, jo zinu - ja ne šogad, tad nākamgad, vai vēlāk, tā pie manis noteikti atnāks!

 

Pēc vainaga mešanas aizskrēju plika izvārtīties rasā, lai, katram gadījumam, būtu skaista un vesela:)

 

Apsveicu austošo sauli un no visas sirds priecājos, ka svētki aizvadīti godam:)

 

**

 

Sieviešu Kluba komentārs bigmama laimes stāstam:

 

Cik tas ir interesanti, ka dziļi mūsos tomēr kaut kur slēpjas tās bezgala senās lietas un gudrības! Nav brīnums, ka tīri spontāni svētkos tas iekšējais, "tautiskais" bērns mūsos izlaužas laukā. Jo stiprāka identitāte ar savu zemi un savu tautu, jo spēcīgāk šādas lietas var sajust. 

 

Interesanti, kā tas ir aizbraucējiem, vai viņiem ir kur piespiesties? Vai ozols Īrijā ir tāds pats kā Latvijā? Pieļauju, ka jā, bet kādas sajūtas tas spēj izsaukt? 

 

Tevis uzrakstītais ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc es nevaru un diez vai varēšu aizbraukt prom no Latvijas... es kaut kā bez šitā nevaru:) Bez tiem ozoliem! Nopietni!

 

Un, jā, kāpēc gan lai tautietis neatnāktu, ja viņu tik ļoti gaida, ka met vainagus svētajā kokā? Pēc tāda rituāla diez vai varēs turēties prom:)"

 

Sandija, Sieviešu Klubs

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
magone 8. jūlijs 2010 23:09

Jaa, arii man tieshi Janos kaut kas pietruuka. Visumaa juutos labi nedziivojot Latvijaa,bet Janos seedot pie ugunskura un skaidrojot anglu puisim kas mums ir Jani,bij sajuuta,ka vaardos to pat nevar izteikt.

sandija 8. jūlijs 2010 16:08

mice

Tu varētu uzrakstīt blogu Laimes programmā par to,kādas lietas Tevi padara laimīgu dzīvojot prom no mājām. Jo tur taču arī daudz kas tāds, kas dod kādu laimes sajūtu

mice 8. jūlijs 2010 13:37

Protams,ka gribās Latvijā dzīvot.Te tālu prom no Latvijas UK,nav nekā kā mājās katru dienu visi tautieši cer un sapņo,ka atgriezīsies mājās.Jo nav nekur tik labi kā mājās.