Lauku idille, basas kājas un ingvera tēja...
Ārā līst, uz galda blakus novietota krūze ar ingvera tēju... un man ir laiks padalīties ar jums savos iespaidos par lauku idilli. Jo esmu ekstāzē!
Pēc dabas esmu spontāna, mans draugs arī, tāpēc pilnīgi spontāni izlēmām ceturtdien pēcpusdienā, ka dosimies no Rīgas uz Kārsavu (aptuveni 300 km no galvaspilsētas) pie manas vecmammas (tēta mammas) un mammas.
Nebiju te bijusi jau mēnešus četrus... un mūžīgās atrunas. Jau svētdien posāmies mājup, kad pie pusdienu galda pilnīgi automātiski teicu, ka palikšu ar dēlēnu padzīvoties pa laukiem. Un kādēļ ne? Draugs tik un tā komandējumā visu darba nedēļu, viss nepieciešamais ir līdzi vai tepat nopērkams. Un kā tas agrāk neienāca prātā! Vienvārdsakot, kad mazais pamodās, dēlēna tētis jau bija pusceļā uz Rīgu. Un cik priecīga bija mana vecmamma :)
Mūsu nedēļa laukos varēja sākties...
Man pašai bija kauns, kad, basām kājām pa akmentiņiem staigājot, konstatēju, ka šovasar tā bija pirmā reize pēdiņām. Un vecmammas gatavotā ingvera tēja vakaros, to es arī iepriekš nebiju baudījusi! Parasti ļoti satraucos, ka tik nesabojāt pedikīru, manikīru... hahaha!!!
{smallpic:1}
Tagad skatos uz savu "lauku pedikīru, manikīru" - un? :) Jā, es vienkārši ņēmu kapli un devos uzbrukumā puķu dobēs augošajām nezālēm. Un kāds kaifs, kad darbiņš padarīts, kāds gandarījums, ka izbaudi lauku idilli pilnu krūti, nevis sēdi pie TV un ēd kūkas...
Pie vecmammas darba netrūkst - neskaitāmas puķu un skujeņu dobes, kuras jāuztur kārtībā. Galu galā - profesionāls dārznieks savulaik to visu ir "pieradinājis".
Kāpēc ir tā, ka laukos Tu tiešām spēj ne par ko nedomāt? Bet Rīgā... tā prasa savu. Tā teikt, laba daudz nevajag, un ir tik labi apzināties, ka Tev ir gan lauki, gan Rīga, kur rast balansu, pat ja jāpievar liels attālums starp abām idillēm...
Es drīz atkal došos uz laukiem - uz divām nedēļām, kamēr draugs pa Maskavu "dauzīsies"
Es arī esmu sapratusi, ka bērnam ciešāks miegs ir laukos nekā mājās savā gultiņā. Tik skaisti un iedvesmojoši uzrakstiji, ka sagribējās atkal uz laukiem
Nupat beidzu kopt rokas un kājas. Tagad esmu gatava atgriezties savā ikdienā - Rīgā
Un vecā, labā patiesība - pilnīgai laimes sajūtai vajag maz, tik vien!
Gan soos,gan inny piekrītu-savs dārziņš, svaigs gaiss un viss pārējais ir to vērts, arī par vecākiem pilnīgi piekrītu.
Kopš dēla piedzimšanas arvien vairāk sliecos uz dzīvi ārpus Rīgas. Ne jau dziļā mežā, bet Baldonē, piemēram. Te, laukos, bērns guļ dziļā miegā svaigā gaisā, kamēr es rušinos pa puķu dobēm
Brokastis, pusdienas un vakariņas - lapenē pie dīķa, kurā zied manis un vectēva stādītas ūdensrozes. Tādā gaistonē pat uz dunduriem dusmas nenāk! 
nu, jau vairaakus gadus atpakall paarceelaamies no Riigas centra uz savu maaju Riigas raj.
pirmo laiku domaaju kaa vareessu iztikt bez augstpapeedeneem, veikaliem, draugiem utt. pilniigi nopietni, taa pieradu ka tagad no Riigas vemt gribas. gaiss pilniigi cits, beerni vispaar neslimo, ziemaa ragavas, sleepes, slidas saartiem vaigiem atnaak. Riigaa Lidinnaa par to bija jaamaksaa un nejau katru dienu bija iespeeja.
Riigaa beerni vispaar negaaja aaraa, narkomaani (kaapnnu telpaa ssllirces), sunnu piegaaniitaas ielu malas utt., naakaas jau pa retam Rigaa apmekleet vecaakus, bet jo taalaak no vecaakiem, jo labaakas attieciibas!
nemuuzam negribeetu atkal dziivot Riigaa.
Mēs sestdien no rīta dosimies tālāk pie drauga vecākiem uz Valku
Vēl vieni "lauki"... Ehh! Esmu pa īstam atpūtusies, šķiet, ka Rīgā ieradīšos "tīra", vēl skaistāka un starojoša 
Šajā nedēļas nogalē arī došos pie vecākiem uz mazpilsētiņu.
NORBETA - neesam gan te visas rīdzinieces- es jau noteikti varu teikt, ka dzīvoju mazpilsētā - laukos!!!!
Man šķiet, ka šo sajūsmu rada tieši tas, ka ir gan Rīga, gan lauki. Klusa, svaiga gaisa pildīta lauku māja un Rīgas skrienošais ritms. Tieši šis kontrasts liek mums paskatīties uz lietām no malas, novērtēt
Reiz arī man būs lauku mājas...
es rīgā nejūtos kā mūžigajā murgā un atrauta no dabas ar ne!
Liela daļa nav gan rīdzinieces!
DĀMAS!JŪS ŠEIT VISAS ESAT RĪDZINIECES?
Labi ka nedzīvoju Rīgā,bet mazākā skaistākā un sakoptākā pilsētā par Rīgu.Un protams cilvēks kas izrāvies no lielpilsētas mūžīgā murga būs sajūsmā par lauku mieru,dabu un visu pārējo.Mēs jau nemaz to nenovērtējam ko mums var dot Latvijas daba,tas viss ir aizmirsts.Un kad aizbraucam uz laukiem,tas ir kā atvērt vecmāmiņas pūra lādi....
Vakar vakarā iebraucām no 2 nedēļu atpūtas pie jūras. Bijām diezgan tālu no civilizācijas - TV nebija, veikals tikai viens, lai tiktu pie interneta, jābrauc uz tuvējo skolu. Atpūta bija super - peldējāmies, pastaigājāmies mežā, sēņojām gailenes.
Tomēr pēc 2 nedēļām bija sajūta, ka visa pietiek! Un esam priecīgi atkal būt Rīgā!
Vecmammai nav lauku māja tās klasiskajā izpausmē. Tā ir "līvānu tipa" māja mazpilsētas nostūrī ar savu puķu dārzu, saimniecības ar gotiņām un vistiņām arī nav, šogad pat diļļu dobes nav. Viņa ir crazy attiecībā uz visādām daiļdārzniecības padarīšanāsm. Un jā, nekas jau ekstrēms nav kapļu padarīšanās, bet, ja to cilā 1reiz - 2reiz gadā
Tas ir ekstrēmi! 
man reizēm pietrūkst personiskās diļļu dobes, kur nošķīt zaļumus. bet es skaidri zinu, ka neesmu gatava pārcelties uz lauku māju ar dārzu un saimniecību. protams ar lielāko prieku pastaigināšu grābekli, kapli, lejkannu, sniega lāpstu un pat cirvi, bet laukos tā ir ikdiena nevis "ekstrēmā izklaide".
Man drīzāk gribas dabu, tādu īstu!
Man šķiet, ka viss ir dzīves ritumā - laukos pakļaujies dabas plūdumam, bet pilsētā skrien visur, jo šķiet, ka visu nevar uzspēt, bet patiesībā, nemaz neizvērtējam vai mums vajag kārtējo šopingu, kārtējo kino seansu - grāvēju un burziņu iekš klubiņa.
Es pilnībā izprotu Tavas sajūtas! Man šausmīgi gribas tādas riktīgas lauku mājas!!!