Lauku idille, basas kājas un ingvera tēja...

inny
inny 29. jūlijs 2010 06:00
621

 

Ārā līst, uz galda blakus novietota krūze ar ingvera tēju... un man ir laiks padalīties ar jums savos iespaidos par lauku idilli. Jo esmu ekstāzē!

 

Pēc dabas esmu spontāna, mans draugs arī, tāpēc pilnīgi spontāni izlēmām ceturtdien pēcpusdienā, ka dosimies no Rīgas uz Kārsavu (aptuveni 300 km no galvaspilsētas) pie manas vecmammas (tēta mammas) un mammas.

 

Nebiju te bijusi jau mēnešus četrus... un mūžīgās atrunas. Jau svētdien posāmies mājup, kad pie pusdienu galda pilnīgi automātiski teicu, ka palikšu ar dēlēnu padzīvoties pa laukiem. Un kādēļ ne? Draugs tik un tā komandējumā visu darba nedēļu, viss nepieciešamais ir līdzi vai tepat nopērkams. Un kā tas agrāk neienāca prātā! Vienvārdsakot, kad mazais pamodās, dēlēna tētis jau bija pusceļā uz Rīgu. Un cik priecīga bija mana vecmamma :)

 

Mūsu nedēļa laukos varēja sākties...

 

Man pašai bija kauns, kad, basām kājām pa akmentiņiem staigājot, konstatēju, ka šovasar tā bija pirmā reize pēdiņām. Un vecmammas gatavotā ingvera tēja vakaros, to es arī iepriekš nebiju baudījusi! Parasti ļoti satraucos, ka tik nesabojāt pedikīru, manikīru... hahaha!!!

{smallpic:1}

Tagad skatos uz savu "lauku pedikīru, manikīru" - un? :) Jā, es vienkārši ņēmu kapli un devos uzbrukumā puķu dobēs augošajām nezālēm. Un kāds kaifs, kad darbiņš padarīts, kāds gandarījums, ka izbaudi lauku idilli pilnu krūti, nevis sēdi pie TV un ēd kūkas...

 

Pie vecmammas darba netrūkst - neskaitāmas puķu un skujeņu dobes, kuras jāuztur kārtībā. Galu galā - profesionāls dārznieks savulaik to visu ir "pieradinājis".

 

Kāpēc ir tā, ka laukos Tu tiešām spēj ne par ko nedomāt? Bet Rīgā... tā prasa savu. Tā teikt, laba daudz nevajag, un ir tik labi apzināties, ka Tev ir gan lauki, gan Rīga, kur rast balansu, pat ja jāpievar liels attālums starp abām idillēm...

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
inny 10. augusts 2010 12:29

Es drīz atkal došos uz laukiem - uz divām nedēļām, kamēr draugs pa Maskavu "dauzīsies" :)

ambera 3. augusts 2010 12:27

Es arī esmu sapratusi, ka bērnam ciešāks miegs ir laukos nekā mājās savā gultiņā. Tik skaisti un iedvesmojoši uzrakstiji, ka sagribējās atkal uz laukiem:)

inny 30. jūlijs 2010 00:52

Nupat beidzu kopt rokas un kājas. Tagad esmu gatava atgriezties savā ikdienā - Rīgā :D

inny 29. jūlijs 2010 19:55

Un vecā, labā patiesība - pilnīgai laimes sajūtai vajag maz, tik vien! :)

laaciite 29. jūlijs 2010 17:26

Gan soos,gan inny piekrītu-savs dārziņš, svaigs gaiss un viss pārējais ir to vērts, arī par vecākiem pilnīgi piekrītu.

inny 29. jūlijs 2010 16:00

Kopš dēla piedzimšanas arvien vairāk sliecos uz dzīvi ārpus Rīgas. Ne jau dziļā mežā, bet Baldonē, piemēram. Te, laukos, bērns guļ dziļā miegā svaigā gaisā, kamēr es rušinos pa puķu dobēm :) Brokastis, pusdienas un vakariņas - lapenē pie dīķa, kurā zied manis un vectēva stādītas ūdensrozes. Tādā gaistonē pat uz dunduriem dusmas nenāk! :D

soos 29. jūlijs 2010 15:51

nu, jau vairaakus gadus atpakall paarceelaamies no Riigas centra uz savu maaju Riigas raj.
pirmo laiku domaaju kaa vareessu iztikt bez augstpapeedeneem, veikaliem, draugiem utt. pilniigi nopietni, taa pieradu ka tagad no Riigas vemt gribas. gaiss pilniigi cits, beerni vispaar neslimo, ziemaa ragavas, sleepes, slidas saartiem vaigiem atnaak. Riigaa Lidinnaa par to bija jaamaksaa un nejau katru dienu bija iespeeja.
Riigaa beerni vispaar negaaja aaraa, narkomaani (kaapnnu telpaa ssllirces), sunnu piegaaniitaas ielu malas utt., naakaas jau pa retam Rigaa apmekleet vecaakus, bet jo taalaak no vecaakiem, jo labaakas attieciibas!
nemuuzam negribeetu atkal dziivot Riigaa.

inny 29. jūlijs 2010 13:38

Mēs sestdien no rīta dosimies tālāk pie drauga vecākiem uz Valku :) Vēl vieni "lauki"... Ehh! Esmu pa īstam atpūtusies, šķiet, ka Rīgā ieradīšos "tīra", vēl skaistāka un starojoša :)

miranda 29. jūlijs 2010 13:10

Šajā nedēļas nogalē arī došos pie vecākiem uz mazpilsētiņu. :)

sandrulish 29. jūlijs 2010 11:55

NORBETA - neesam gan te visas rīdzinieces- es jau noteikti varu teikt, ka dzīvoju mazpilsētā - laukos!!!!

kaisa 29. jūlijs 2010 11:39

Man šķiet, ka šo sajūsmu rada tieši tas, ka ir gan Rīga, gan lauki. Klusa, svaiga gaisa pildīta lauku māja un Rīgas skrienošais ritms. Tieši šis kontrasts liek mums paskatīties uz lietām no malas, novērtēt :)

Reiz arī man būs lauku mājas...

29. jūlijs 2010 11:15

es rīgā nejūtos kā mūžigajā murgā un atrauta no dabas ar ne!

sandija 29. jūlijs 2010 11:08

Liela daļa nav gan rīdzinieces!

norbeta 29. jūlijs 2010 10:54

DĀMAS!JŪS ŠEIT VISAS ESAT RĪDZINIECES?

norbeta 29. jūlijs 2010 10:53

Labi ka nedzīvoju Rīgā,bet mazākā skaistākā un sakoptākā pilsētā par Rīgu.Un protams cilvēks kas izrāvies no lielpilsētas mūžīgā murga būs sajūsmā par lauku mieru,dabu un visu pārējo.Mēs jau nemaz to nenovērtējam ko mums var dot Latvijas daba,tas viss ir aizmirsts.Un kad aizbraucam uz laukiem,tas ir kā atvērt vecmāmiņas pūra lādi....

lotte 29. jūlijs 2010 10:18

Vakar vakarā iebraucām no 2 nedēļu atpūtas pie jūras. Bijām diezgan tālu no civilizācijas - TV nebija, veikals tikai viens, lai tiktu pie interneta, jābrauc uz tuvējo skolu. Atpūta bija super - peldējāmies, pastaigājāmies mežā, sēņojām gailenes.
Tomēr pēc 2 nedēļām bija sajūta, ka visa pietiek! Un esam priecīgi atkal būt Rīgā!

inny 29. jūlijs 2010 10:06

Vecmammai nav lauku māja tās klasiskajā izpausmē. Tā ir "līvānu tipa" māja mazpilsētas nostūrī ar savu puķu dārzu, saimniecības ar gotiņām un vistiņām arī nav, šogad pat diļļu dobes nav. Viņa ir crazy attiecībā uz visādām daiļdārzniecības padarīšanāsm. Un jā, nekas jau ekstrēms nav kapļu padarīšanās, bet, ja to cilā 1reiz - 2reiz gadā :) Tas ir ekstrēmi! :D

29. jūlijs 2010 09:54

man reizēm pietrūkst personiskās diļļu dobes, kur nošķīt zaļumus. bet es skaidri zinu, ka neesmu gatava pārcelties uz lauku māju ar dārzu un saimniecību. protams ar lielāko prieku pastaigināšu grābekli, kapli, lejkannu, sniega lāpstu un pat cirvi, bet laukos tā ir ikdiena nevis "ekstrēmā izklaide".

sandija 29. jūlijs 2010 08:43

Man drīzāk gribas dabu, tādu īstu!

pece 29. jūlijs 2010 08:41

Man šķiet, ka viss ir dzīves ritumā - laukos pakļaujies dabas plūdumam, bet pilsētā skrien visur, jo šķiet, ka visu nevar uzspēt, bet patiesībā, nemaz neizvērtējam vai mums vajag kārtējo šopingu, kārtējo kino seansu - grāvēju un burziņu iekš klubiņa.

sandija 29. jūlijs 2010 08:24

Es pilnībā izprotu Tavas sajūtas! Man šausmīgi gribas tādas riktīgas lauku mājas!!!