Laime sapnī un īstenībā

spaara
spaara 7. jūlijs 2010 00:00
532

Pirms vairākiem gadiem man atklāja miomu, tik lielu, kā kārtīgs apelsīns. Līdz brīdim, kad saņēmos iet uz operāciju, pagāja pāris gadi. Tomēr tas nebija zemē nomests laiks, jo mioma man piespieda daudz ko iemācīties.

{smallpic:1}

Tajā laikā, kad atklāja miomu, es jutos slikti gan emocionāli, gan fiziski, biju izdegusi, iztukšota. Mioma nāca kā zibens spēriens, kas lika sapurināties, atvērt acis un ieraudzīt, cik tālu gan esmu sevi novedusi.

 

Īstajā laikā un īstajā vietā es satiku vajadzīgos cilvēkus, atradu sev noderīgu informāciju un sāku rīkoties.

 

Pieņēmu lēmumu šķirties no sava dzīvesbiedra, nopirku jaunu dzīvokli un mācījos būt laimīga. Un es biju gandrīz laimīga, ja vien tā mioma nebojātu dzīvi...

 

Kādu dienu ļoti sāka sāpēt vēders, un es pilnīgi noteikti sapratu, ka miomai ir pienācis laiks doties prom. Bez bailēm un panikas devos uz operāciju. Daktere atvēsināja manu optimismu un lika samierināties ar domu, ka mioma būs jāizņem kopā ar dzemdi....

 

Laiks līdz operācijai bija drūmākais periods manā dzīvē, nekad nebiju tik daudz raudājusi. Es nespēju samierināties ar domu, ka man jāzaudē daļa no savas sievišķības. Viegli nebija, tomēr saņēmos un darīju visu, kas manos spēkos, lai tas nenotiktu.

 

Operācijas dienā dakteres vēlreiz mani brīdināja par varbūtējo iznākumu. Es teicu, ka ļoti uzticos un ticu, ka viņām viss izdosies man visvēlamākajā veidā.

 

Pēc operācijas mani modināja priecīgi satrauktas balsis, stāstot, ka viss ir noritējis veiksmīgi un operācija ir lieliski izdevusies. Cik labi, paguvu nodomāt, pirms atkal kritu morfeja apskāvienos.

 

Mājās pārbraucu pēc nedēļas, bija grūti gulēt, sāpēja vēders, knapi kustējos.

 

Taču viss mainījās vienā naktī -  vakarā aizgāju gulēt un viegli aizmigu, nakts pagāja kā viens mirklis, bija sajūta, ka esmu bez svara, nekur nespiež, nekas nesāp, esmu pavisam viegla, kā pūciņa, kuru kāds tur savās rokās. Tā bija absolūta svētlaimes sajūta, kas vainagojās ar ārkārtīgi spēcīgu orgasmu.

 

No rīta jutos kā no jauna piedzimusi. Varbūt tās bija narkozes sekas, bet es šajā naktī piedzīvoto uztvēru kā lielu žēlastību, piedošanu un mīlestību, kas man ir dāvāta. Jutos tik laimīga!

 

P.s Miomai bija sākusies nekroze, savu darbu tā bija padarījusi, un paldies par to! Kad aizgāju uz pārbaudi, operējošā daktere brīnījās, cik ātri un labi ir sadzījušas rētas pēc tādas operācijas. Taisni brīnums!

 

Spaara, Sieviešu Klubs

 

Sieviešu Kluba komentārs Spaaras stāstam:

 

Pirmkārt, paldies Tev par drosmi izstāstīt šo tik ļoti pazīstamo stāstu! Mums, sievietēm, jāatceras, ka par savu veselību esam atbildīgas tikai mēs pašas. Neviens mūsu vietā pie ginekologa neaizies... Spaara, Tava pieredze ir iedvesmojoša, jo zinām, ka daudzas no mums diezgan ilgi noliedz savas sieviešu veselības problēmas. Ļoti bieži ginekoloģiskās problēmas ir saistītas ar attiecību problēmām, ar iedragātu sievišķību, ar traucētu enerģiju. Un, skat, drīz vien klāt slimības. 

 

Atceros, kad mana mamma gulēja slimnīcā ar izoperēto miomu un dzemdi. Es tik ļoti biju nobijusies par viņu! Kā tagad būs?  Taču viņas dzīve, tāpat kā Tavējā, tikai ieguva! Viņai vairs nebija jācieš no nemitīgās asiņošanas, drausmīgām sāpēm. Viņas dzīve turpinājās un gāja uz augšu, drīz vien viņa satika savu dzīvesdraugu un arī tagad, jau pēc gadiem 15, bauda lieliskas attiecības. 

 

Domāsim par sevi vairāk! Cīnīsimies par savu veselību!

 

Sandija, Sieviešu Klubs

{smallpic:2}

Pastāsti, kādi notikumi izmainīja Tavu dzīvi uz laimīgo pusi? Piedalies programmā "Laime", iesūtot savu stāstu =>

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
spaara 7. jūlijs 2010 10:20

Paldies, Sandija :)
īpašs prieks man bija par to, ka dakteres uzklausīja mani un izoperēja tikai miomu, lai gan tas bija visai sarežģīti. Esmu ļoti pateicīga viņām... :)