Kaķis mūsmājas mīlulis

nosiguldas
nosiguldas 20. aprīlis 2016 11:33
1636

Nevaru iedomāties savu māju bez kaķiem. Jau no ad kaķēns aizgāja bojā un mamma stingri noteica, ka nekādu dzīvnieku mājā nebūs.

Dzimšanas dienas dāvana.

20160420105850-69729.jpg

Kad pieaugu, piedzima bērni un vienmēr mūsu mājā bija kaķis. Kad manai meitai palika 12. gadi, mēs pārvācāmies dzīvot uz Čiekurkalnu. Man vienmēr ir gribējies rudu kaķi un man nezinot, meitiņa bija krājusi savu pusdienas naudu, lai apsveiktu mani dzimšanas dienā. Ja atceraties, tad Čiekurkalna tirgus vienmēr ir bijis slavens ar to, ka tur varēja iegādāties dažādus dzīvniekus. Dzimšanas dienas rītā mēs abas kopā devāmies uz tirgu. Rudais mincis tika noskatīts uzreiz un tā saimniece atverot būrīti, palūdza paturēt mazu kaķenīti. Kad skaistulis jau bija rokā, kaķenīte bija ieķērusies man mēteļa aprocē ar tik lielu spēku, ka to nevarēja nekādi noņemt.  

20160420110350-88053.jpg

Tā mūsu Pūka izvēlējās savus saimniekus un kļuva par manu dzimšanas dienas dāvanu.

Pagāja laiks un mēs nopirkām māju un mūsu mājas Pūka, kļuva par teritorijas saimnieci ar visām no tā izejošām sekām. Viņa kļuva par māmiņu un mēs atstājām viņas pašu skaistāko kaķēnu -četru krāsu mincī  -Mīci

Tik bezbailīgu un nekaunīgu kaķēnu vēl nebiju redzējusi, bet ar to viņa arī iekaroja mūsu sirdis.

20160420110136-92284.jpg

20160420110610-13400.jpg


Kad mūsu kaķenītei Mīcīte paaugās un no maza pūkaina kamolīša kļuva par cienījamu kaķeni, kādā pavasara dienā viņa mūs pārsteidza ar bariņu maziem kaķu bērniem, kas bija viens par otru skaistāki.

Ģimenes sargeņģelis

Tikai viens bija pilnīgs pārpratums. Svītrains ar lielu galvu un mazu rumpīti.

Katram bija jau atrasts savs saimnieks, arī mazajam runcītim, bet kad viņam atbrauca pakaļ, jauno saimnieku acīs ieraudzīju ko tādu, kas lika man samelot pasakot, ka kaķēnam ir cits saimnieks.

 20160420110823-63959.jpg

Tā mūs mājā ienāca runcis Pičuks. Parasts svītrains runcis, kas ne pēc kā neizskatījās, bet vēlāk kļuva par ko ļoti īpašu mūsu ģimenē. Pičukam vienmēr sala un viņš labprāt ieritinājās man klēpī. Kad paliku stāvoklī, Pičuks no klēpja laukā nebija dabonams, viņš turēja ausi pie vēdera un klusi murrāja.

Tad vienā dienā Pičuks pastūma manu roku un nogūlās man pie labā sānu, kur gulēja līdz pat Katrīnes dzimšanai. Īsi pēc tam uzzināju par cukura diabētu. Paši pēdējie mēneši bija paši smagākie, jo bailes no tā, ka varu pazaudēt savu mazulīti pārņēma tieši tad, kad mājās neviena nebija. Pičuks ierāpās klēpī un ar purņiņu stūma rokas nost no sejas un glaudās klāt. Skatījās man acīs un man likās ka viņš saka -Nomierinies, viss būs labi.

 20160420111035-35993.jpg

Visu pirmo gadu Pičiks kā kārtīgs sargs neatgāja no Katrīnes ne soli. Kad es baroju Kati, Pičuks ierāpās gultā un lēnām uz vēdera stūmās mums klāt, tad klusiņām ieritinājās mums blakus un gulēja. Kates gultiņā kāpt nedrīkst, bet ja neviens neredz var taču pamēģināt, tāpat arī rati tika iemēģināti.

 20160420111423-18745.jpg

Tā mēs sākām staigāt un runāt un vienā brīdī Pičuks atkāpās it kā teiktu, tagad tas mazulis var parūpēties pats par sevi, es nodošos savai dzīvei. Tā viņš kļuva par mūsu lielo slinko runci- senjors, kas laiski vārtījās saulītē uz verandas. Katei gan viņš centās nedoties rokā, jo tas bija zem viņa goda, lai viņam tiktu vilktas kleitas un cepures. Arī vizināties leļļu ratos vai ragavās viņam nepatika, bet tik un tā viņš bija un palika pats mīļākais mincis un kad viņš devās uz citiem medību laukiem mūsu mājā ienāca pirmais rudais runcis Draudziņš.

Draudziņš

Savu vārdu viņš saņēma pateicoties Katei, jo pavisam maziņu, Kate viņu piepiedusi sev klāt ienesa istabā un teica, ka tas ir "Daudziņš". 

20160420111900-65067.jpg

 Draudziņš auga kopā ar Katrīni, abi spēlējās, viņš labprāt piedalījās Katrīnes spēlēs, līdz vienā pavasarī atnāca no āra un bija saslimis. Katrīnei tas bija ļoti liels pārdzīvojums un tā līdz šim vairs viņai nav neviens kaķītis kļuvis tik tuvs kāds bija Draudziņš. 

Arī tagad mājā ir minkas Mīce, kura ir dāma jau pieklājīgā vecumā, Muris, kas ir ļoti līdzīgs Draudziņam un mēs cerējām, ka Katei kļūs tik pat mīļš kā viņas draugs.

20160420112912-56366.jpg

Muris gan pēc laiciņa izrādījās Murka. Un runcis Barsiks, kas neplānoti palika pie mums. 

20160420112653-68976.jpg

Tagad jau paaudzies, liels palaidnis, bet mīļiumiņš gan. Kādu brīdi atpakaļ, viņš bija nolēmis, ka sunim vienam būda ir pa lielu. Dzirdam ārā suns smilkst, izejot ārā suns skatās uz mums un ar acīm rāda uz būdu, pie kuras omulīgi iekārtojies runcis.

Konkurss: Mans mājas mīlulis

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 20. aprīlis 2016 17:59

Forši minkuči (inlove)

mazaa raganina 20. aprīlis 2016 13:07

Vaiiiii, cik mīļi!!!!(inlove)