Kad sirdī ir tukšums un nav spēka dzīvot.

nosiguldas
nosiguldas 18. jūlijs 2014 10:17
1982

Smaga nopūta satricina klusumu, kas valda tumšajā istabā. Bērni ir nolikti gulēt, tagad varu nodoties sevis žēlošanai.

Asaras pašas līst pār vaigiem un nepārtraukti skan jautājums: Kāpēc, kāpēc? Vai tiešām es neesmu pelnījusi mīlestību. Ir palicis tukšums un sāpes. Beidzot saņēmos un piezvanīju viņam, balss bija auksta un man sveša. Kad es pateicu par meitas piedzimšanu un to, ka viņas vairs nav, klausulē uz brīdi bija klusums, bet tad vārdi, kas mani laikam vairs pat nesāpināja. „ Zini, mani tas neinteresē ”. Es ar rūgtumu pārliecinājos, ka citu atbildi nemaz negaidīju.

Pēdējo reizi es viņu redzēju tajā vakarā, kad mani aizveda uz slimnīcu un es pazaudēju vienu no mazajiem dvīnīšiem. Viņš atvadījās, mani noskūpstīja un teica, lai neuztraucos, rīt viņš atbrauks. Pienāca rīt un parīt un pēc nedēļas bet  viņa nebija. Grūti pateikt, kādas jūtas ir stiprākas mīlestība, naids, vai dusmas pašai uz sevi. Es labi zināju, ka viņš nav tas vīrietis, kas vēlēsies uzņemties atbildību par svešiem bērniem, bet sevi mierināju, ka viss nokārtosies pats no sevis.

Un nokārtojās, mana dzīve nekad vairs nebūs tāda kā vakar un aizvakar. Es nekad neaizmirsīšu savu mazulīti, kas ievilka dzīļu elpu un pameta šo pasauli to pat neiepazīstot. Pati vainīga, tikai pati. Tam jau sen bija jāpieliek punkts, jau tad, kad grūtniecības pārtraukšana bija kļuvusi par sistēmu vismaz divas reizes gadā, bet nē, vajag jau sevi mocīt.

Bet, cik skaisti viss sākās, kā pasakā. Mīļi vārdi, maigi glāsti un klēpji ceriņu. Divi skaisti gadi un mīlestība par kuru var tikai sapņot. Nē protams bija arī melnie punkti, bet tiem jau uzmanību nav jāpievērš. Kad viņa bijusī  teica, ka viņš ir ģļēvs, neizlēmīgs egoists, es skatījos viņai acīs un pie sevis domāju. Tu viņu nepazīsti, tas ir pavisam cits cilvēks.

Neskatoties ne uz ko, tik ļoti gribējās izbaudīt lielo mīlestību, tas ir līdzīgi kā naktstauriņš, kas lido uz uguni, tā tik ļoti vilina, ka nav bail pat no nāves. Spārni ir apdeguši, sirds salauzta un nezinu, kur ņemt spēku, lai dzīvotu tālāk.

Manas pārdomas pārtrauc klusi šņuksti. Mazā mīlulīte sapnī raud. Noglāstu galviņu, sasedzu savu lielo  resgali. Skatos uz abiem mīļumiņiem un neviļus pasmaidu, lūk, kur ir mans spēks. Ir jādzīvo tālāk. Es par savām kļūdām esmu samaksājusi dārgu cenu, ir jāsaņemas un jādzīvo tālāk. Rīts nākas ar jaunu dienu, ar jaunu padomu………

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Nikte 18. jūlijs 2014 12:48

(hug)