Kopš manas apņemšanās ir pagājusi mazliet vairāk kā nedēļa. Kā tad nu man veicas?

Esmu sapratusi, ka man katastrofāli trūkst kustību un ūdens.  Tiku pie soļu skaitītāja, uzliku vidēju slodzi – 10 000 soļi pa dienu un secināju, ka noeju knapi pusi no tiem.  Ārpus mājas, protams.  Šķiet, ka būs jāpievērš lielāka uzmanība arī kalorijām… Nomierinošā ziņa ir tā, ka mans svars ir tieši tāds pats kā pagājušo vasaru. Protams, tas ir par daudz, bet nu vismaz nekas klāt pa ziemu nav nācis. Mērķis – rudenī būt divciparu svara kategorijā /šobrīd ir trīsciparu skaitlis/.

Ar maniem mīļajiem tibetiešiem man arī neiet tik raiti kā gribētos.  Esmu tikusi līdz septiņām reizēm katram vingrojumam un šo latiņu pārkāpt pagaidām nesanāk, jo visu laiku iestrēgstu pie pēdējā vingrojuma. Pagaidām neesmu sapratusi, kas īsti traucē to izpildīt kā nākas, nevis veidot parodijas par vingrojumu.  Tomēr, skatoties no otras puses – septiņi – tā ir trešā daļa no 21. Un noteikti būs diena, kad es varēšu tibetiešus izpildīt arī 21 reizi! Varbūt ne gluži pēc mēneša, kā vēlētos, bet pēc ilgāka laika, bet noteikti pienāks tā diena, kad es to varēšu! 

Vienu apņemšanos es jau pārkāpu. Vienu dienu sanāca iemaldīties Maximā tieši tad, kad tur bija atlaides  grāmatām… Uzminiet, kurš tika pie jaunām krāsojamajām grāmatām? Pareizi! Mans mazais bērns! Domāju – to atzīmēt kā mīnusu vai tomēr pievērt acis un norakstīt uz bērnu izglītošanas izdevumiem? Kompensācijai es nopirku arī UNO junior kārtis un uzspēlējam tās. Līdz ar to uzdevums – pavadīt vairāk laika ar bērniem kopā – tiek pildīts. Skatos uz Alias pusi… / Pārorientējos uz jaunu atkarību? Šoreiz no galda spēlēm?/…

Iesāku savas 6 minūtes 356 dienas.  Izrādās, ka tās rakstīt ir grūtāk nekā  man šķita. Vēl jo vairāk – rakstīt par sevi ko pozitīvu… Mana pašironija visu laiku jaucas pa prātu un katru pozitīvu ierakstu cenšas izņirgāt… Un ieradušās ir sēras… Visu šo nedēļu iekšēji raudu, raudu, raudu. Brīžiem sanāk paraudāt arī tāpat. Rudenī mana psiholoģe mazliet uztraucās par to, ka manī nav nekādu emociju, un teica, ka viņu tas mans miers mazliet uztrauc… Nez, ko viņa teiktu šodien?  Oktobra beigās nomira mans tētis /mēs nedzīvojām kopā/, un šķiet, ka tieši šobrīd es to sāku apzināties ar katru savu šūnu. Laikam tāpēc arī šī sēru sajūta un iekšējā raudāšana…  Bet tas pāries, vai ne?

Ir sācies pavasaris un noteikti, noteikti būs saulainākas dienas! Galvenais – turpināt un nepadoties!

p.s. foto no i-neta dzīļu dziļumiem. 

Konkurss: Pavasara 21 dienas apņemšanās