Kā tas ir - būt SEV pašai?

sandijasieviesuklubs
sandijasieviesuklubs 20. novembris 2011 10:02
546

Vai Tu esi vai neesi Tu pats?

 

Filozofisks jautājums, jo kas tad ir ES? Vai tā nemitīgi urdošā balstiņa, kas ir prāts? Vai raksturs, personība, kaut kādas izpausmes? Patiesi, nav viegli saprast, kur esmu ES, kur ir CITU veidotais vai ietekmētais mans ES, un kas no tā visa ir īstajā manī.

 

Pat to, ka dzīve savā ziņā ir ilūzija, droši vien esat dzirdējušas daudz. Jā, mēs redzam apkārtējo realitāti pavisam skaidri un šķiet, ko tie budisti murgo,kāda ilūzija? Es taču pavisam skaidri saskatu sev priekšā istabu - tajā ir mēbeles, uz kamīna dzegas ģimenes fotogrāfijas, stūrī ieslēgts televizors, uz galda žurnāliņi, apkārt skraida bērni, man rokās ieslēgts mobilais , klēpī dators ar atvērtiem e-pastiem - realitāre, re kur tā ir, manā acu priekšā. Es varu par to izteikties, es zinu, ko es par to domāju,  es lasu intervijas žurnālos, skatos vakara ziņu izlaidumus, man ir savs viedoklis par to, kas notiek valstī, darba tirgū, ar maniem bērniem utt.

{smallpic:1}

Taču tomēr - tā visa ir vispilnīgākā ilūzija. Savā acu priekšā es neredzu realitāti. Es redzu bildītes. Tas, kā ir iekārtota mana istaba, ko saka televizors, kāpēc mana stresa avots ir atvērtais e-pasts, ko vēsta ģimenes bildes uz kamīna dzegas, kādas cerības esmu uzlikusi uz saviem bērniem un ko es sagaidu no apkārtējās pasaules - kādai tai jābūt?

 

Es neredzu to, kas ir. Es redzu to, ko es gribu redzēt un ko sagaidu, kā kam ir jābūt!

 

Es projicēju savas "bildītes" it visur! Uz savu darbu, saviem bērniem, savu valsti (nav lielākas ilūzijas par valsti!!), uz jebko - jo man šķiet, ka es zinu, kā kam ir jābūt? Bet vai patiesi?

 

Ko darīt tad, kad dzīvi katalizējošu traģisku notikumu dēļ tiek parādīts, ka iedomātais sabrūk kā kāršu namiņš? Ka nav bijusi vērtība izlikties par to , kas neesi un visu dzīvi tēlot pareizo, ja nāve tāpat piemeklē un noliek pa savām vietām, atklājot, ka tikai Tu pats, Tavs īstais, nemainīgais Es, patiesā būtība ir bijusi vienīgā vērtība šajā izdomātajā ilūziju haosā?

 

Ja sabrūk izsapņotais un tevi visu paģērošais darbs, kam esi atdevis pusi savas dzīves, domādams, ka tikai tajā ir dzīves jēga, ka bez darba Tu nekas neesi, jo tikai tur ir iespēja sevi realizēt? Darbs nāk un iet. Tā arī ir tikai iluzora  shēma, kurā iedomājies sevi par strādīgo, čaklo un pareizo. Tas viss var pazust vienā mirklī, tāpēc nav jābrīnās, cik depresīvā stāvoklī atrodas bezdarbnieki, kuriem pēkšņi ir izsists pamats no kājām. Viņi taču nevar iedomāties sevi nekur citur, kā tikai darbā! Šī darba "bildīte" ir bijusi lielākā daļa viņu dzīves. Kur esi TU bez darba?

 

Ilūzija ir arī ģimene un bērni. Iedomas, ka tikai tur tu kā pavarda saimniece pārvaldi savu maģisko, mazo pasauli. Bērniem ir jābūt kārtīgiem, jāiet uz skolu, jātrenējas futbolā vai vijolspēlē, jāklausa, jādara visu, ko viņiem saka, vīram ir jānes kārtīgi nauda mājās, bet es? Es esmu perfekta, jo visu paspēju izdarīt - gan bērnus apčubināt, gan vīram vakariņas uztaisīt un vēl jaunas mēbeles no kataloga pasūtīt mājoklim, kas iegādāts uz kredīta un sola mūžīgu, perfektu laimi!

 

Cik gan patiesībā iluzora un trausla ir šī ģimenes "bilde"! Bērni noteikti gribēs darīt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar tavām "bildītēm" par viņiem, un labi, ka tā! Ja viņi visi ietu savu vecāku iluzoro iedomu pavadā, tas būtu graujoši slikti viņu veselībai un brīvībai.

 

Vīrs arī nav nekas reāls. Tā ir "bildīte", piekarināta birka cilvēkam, sociāls pienākums, kas bieži vien iet pretrunā ar viņa patiesajām vēlmēm. Ja dzīvot šādā ģimenes "bildē", kur visi kārtīgi pilda šīs iedomas noteikumus, ja kādā brīdī kāds no spēles dalībniekiem izstājas - bērni aizlido no šī sprosta, vīrs aiziet pie citas vai gadu gaitā attālinās par svešinieku blakus,  un nav vairs neviena, kas novērtētu tavus centienus sakopt māju vai pasūtīt jaunu dormeo matraci - kas notiek tad? Kur esi TU pati?

 

Mājas nav reālas. Ļoti bieži mūsu dzīves kārtojas ap māju, zemi. Pat ja tas ir mikroskopisks dzīvoklītis, tomēr - MANS ĪPAŠUMS! Šis laiks skaidri pierādīja, ka nekā tāda nav. Māja var nodegt (tā nesen notika ar manu tuvu draugu, kurš bija ieguldījis tās būvniecībā septiņus savus gadus), māju var atņemt (tā notika ar mani, un man likās toreiz, ka nekad es vairs nebūšu laimīga, jo man atņēma manu "suņu būdiņu"), māja bieži vien nepieder tev, bet kādam citam, piemēram, bankai. Mājoklis vispār sevī ievelk - cik daudz ģimenes nav izjukušas, radu sanaidotu, karojot par "teritoriju"?  Izsapņotā, iegūtā māja dažkārt var nostrādāt par smagu akmeni kaklā, kas neļauj nekur virzīties tālāk..

 

Valsts nav realitāte. Ko mēs zinām par to, kas notiek apkārt? Tie visi ir viedokļi un kaut kādā noteiktā virzienā koncentrēts pūlis, kas tiek pārvaldīts, lai noteiktā teritorijā kaut kas notiktu un tā ģenerētu maksājumus. Iedzīvotājs ir tikai "bildīte". Tauta ir "bildīte". No kā tad veidojas mūsu nacionālā identitāte? No tā, ka tādas personas kā Māra Zālīte kaut ko publiskajā telpā stāsta, kādi mēs esam - latvieši,  vai skolas laikā lasītas tautas dziesmas? Patriotisms būtībā ir viena liela milzīga ilūzija. Un tas, ko stāsta mediji, nemitīgi ievelkot mūs - ilūziju skatītājus, politikā vai kaut kādā mistiskā sabiedriskā domā, tas viss ir viens liels bull-shit. To taču katrs mēs zinām. Jo nekur tajā neesi Tu pats.

 

Kas ir īstais ES?

 

Tie, kas nopietni nodarbojas ar meditācijām, zinās pateikt, ka tāda ES nemaz nav...diemžēl. Vai par laimi? Ja sāc praktizēt bez domu stāvokli, ātri vien saproti, ka tas viss, kas kādreiz šķita ES, ir viena vienīga iluzora draza. Atsijājot domas, ātri vien var ieraudzīt, ka lielākā daļa no tām nav nekas personīgi ģenerēts, bet ieplūdis pa vienu ausi iekšā un nu tik ņemas darīties pa galvu.

 

Tomēr kaut kur pašos dziļumos ir telpa, siltums, patiesības sajūta. Tas nerunā, tas IR.

 

Daudzi meklētāji uzskata par savu dzīves uzdevumu atrast šo kluso, mierīgo esību, kas ir visu zinoša, visu mīloša un visu sevī ietveroša. Savu patieso ES, savu centru.

 

Tas ir TAS, kas saglabājas nemainīgs pāri laikiem - kāds tas bija bērnībā, tāds ir arī šobrīd. Tas nemainās, kad viss, pilnīgi viss apkārt sagāžas un skrien nemitīgā virpulī. Tas ir pavisam reāls, jo eksistē tieši šobrīd un tagad.

 

Izklausās kaut kas abstrakts, bet patiesībā tā tas nav, jo pilnīgi jebkurš to var un ir sajutis - savu patieso ES. Savas mājas.

 

Laikā, kad tiešām apkārt ir haoss (un tā tas ir gandrīz vienmēr), ko mēs cenšamies sakārtot ar savām ilūziju "bildītēm", ir īpaši būtiski nepazaudēt šo kluso mieru sevī. Jo viss var sabrukt vienā mirklī, un kur tad TU paliksi? Vai gāzīsies bezdibenī kopā ar sagrautajām cerībām? Taču nē, jo jādzīvo tālāk, un vienīgais cēlējspēks ir tas patiesā ES centrs, kas vienmēr teiks - viss ir kārtībā, Es esmu Es, mūžīgi mūžos.

 

Kad praktizēju Kundalini jogu, tur viss sākas un noslēdzas ar SAT NAM - tie ir maģiski vārdi par patieso identitāti. Mana patiesā, dievišķā, mūžīgā identitāte. Interesanti ir to kaut reizi sajust. Jo vairāk esi ar to kontaktā, jo skaudrāk izjūti, kas ir un kas nav šis patiesais ES. Sāk atsijāties liekas lietas. Viss apbrīnojami sāk nostāties savās vietās. Vēl trakāk  - nekur šo vietu nav. Ir tikai centrs, kas visu pieņem un ļauj tam notikt.

 

Esot vēl jo dziļākā kontaktā ar savu patieso būtību, sāk zust atšķirība starp ES un Ne-ES vai CITIEM. Izzūd dualitāte starp prātu un sirdi. Realitāte parādās ļoti skaidri un tai nav nekāda sakara ne ar vienu mūsu domu. Tā vienkārši IR!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
banderoso 21. novembris 2011 15:06

Neesmu nodarbojusies ar jogu, bet cik es saprotu, ka galvenais ir būt TE un TAGAD neplivinoties kaut kādos sapņos un vīzijās par brīnišķīgo dzīvi, kura īstenībā neeksistē :)

spaara 21. novembris 2011 11:37

Es par šo tēmu aizdomājos, kad izlasīju vienu no Ingūnas Sudrabas zelta principiem - Nedarīt kaunu saviem vecākiem. Vai tas, kā jutīsies vecāki, ir svarīgāk par to, ko vēlos piedzīvot es pati? Es droši vien pārdzīvotu, ja mans bērns darītu kādas aplamības, bet no otras puses - tas taču ir viņa ceļš, izvēle, varbūt vienīgi tur viņš var gūt vajadzīgās mācības un dzīves atziņas. Vai bērnam vajag piepildīt vecāku sapņus?

intasanta 20. novembris 2011 11:43

Varētu piebilst. Par sajūtu...ka ES- tā ir tikai daļiņa no kāda cita lielāka MĒS...
PALDIES PAR RAKSTU!