Kā Emmy brauca uz moto saietu.

Emmy
Emmy 18. jūlijs 2016 14:10
1108

No 15.-17. jūlijam Ventspilī norisinājās ikgadējais moto saiets. Protams, man kā izbijušai Ventspilniecei noteikti tur bija jābūt.

Gatavoties jau sākām laicīgi, jo līdz Ventspilij jāpievar nieka 300 km.

Tātad

1. Naktsmājas - protams, par to nav daudz jādomā, pie manas mammas.

2. Cik dienas? Jo ilgāk, jo labāk. Sarunājam brīvdienas darbā. Kopskaitā sanāk 4 dienas. Super.

3. Suņi!! - Ņemt līdzi nav iespējams, mammai jau ir divi suņi, nesadzīvos, 300 km arī nav īss ceļa posms. Meklēju suņu viesnīcu, atrodu, cena kā cilvēkiem, 17 euro diennakts, bet, ja izvēle nav, tad nav.

4. Ar ko brauksim? Automašīnu + piekabē moči vai tikai ar močiem. Apsveram +/- un secinam, ar mašīnu. Gabals tāls, laika apstākļus nesola labus, mantu 4 dienām daudz, atpakaļceļā suņus nebūs kur likt. Labi, brauksim ar automašīnu + piekabe. Jāmeklē piekabi. Kāds labs moto draugs izlīdz ar ĪSTU moču piekabi bez īres maksas, prieks kur tu rodies.

Sagatavošanās darbi daudz maz pabeigti. Ceturtdienas vakarā suņus aizvedam uz suņu viesnīcu. Protams, atstāt žēl, bet cita iespēja šoreiz nav. Nesaprotu, kā mātes var savus bērnus uzticēt auklītēm. 

Piektdienas agrs rīts, mantas jau saliktas, daudz, pati nesaprotu kāpēc un kur tik daudz drēbju mums, bet labi, mašīna liela, vietas daudz. Dodamies uz garāžu, tur tiek veikti visi darbi, lai moči būtu drošībā uz piekabes. Perfekti.

20160718131722-34809.jpg

Dodamies ceļā. Protams, ceļš nav tas labākais, daudzviet ceļa remonti ( arī tas bija iemesls kāpēc negribējām braukt ar močiem no Valmieras ), krata un purina. Man neliels stress, jo braucu pirmo reizi ar piekabi, vēl ar tādu vērtīgu kravu. Pirmā lielā pieturvieta, Piņķi, pirms tam īsi stop momenti, lai pārbaudītu piekabi un močus. Pagriezienā uz Piķņiem, skatos spogulī, drauga mocis krīt uz sāniem. Tajā mirklī bija pilnīgi vienalga, ka atrodos pa pusei uz ieskrējiena joslas, pa pusei uz nobrauktuves, galvenais bija apstāties un glābt moci. Satiksme drausmīga, vējš drausmīgs, sirdsklauves drausmīgas, mocis pilnīgi uz sāniem, no izkrišanas paglāba viena trose, kuru it kā nevajadzēja siet, bet drošībai uzlika un labi ka tā. Pirmais mirklis, šoks, kas un kāpēc tā notika. Viena no saitēm pārplīsusi! Bet kāpēc? Jaunas, paredzētas 600kg masai, viena, bet kopumā bija 3, tā tad 600x3, bet mocis sver 270 kg. Kaut kā, bet moci atliek vietā, daudz maz piesien, bet skaidrs, ilgi tā neizturēs. Ieslēdzu avārijas gaismas un velkos uz 10-20 km/h, labi, ka līdz pieturai  īss ceļā posms, mocim bīstami šūpojoties nonākam galapunktā.

Ko daram tālāk? Man rokas un kājas trīc, negribu riskēt, negribu vairs braukt ar piekabi, NEGRIBU!! Troses arī īsti vairs nav. Skatos, viena, kura tur mani moci, jau tā kā ieplīsusi. Nē, es negribu riskēt, negribu pazaudēt kādu no močiem.

Vārds pa vārdam, doma pa domai... Moči slīd lejā no piekabes

20160718132117-81970.jpg

Jā, tālāk dosimies uz močiem, palikuši vēl 200 km, sazvanu Ventspils galu, apjautājos par laikapstākļiem, silts un saulains, bez vēja, super. 4 dienu mantu kaudzi salieko 1 mugursomā. Uzvelkam tērpus un dodamies ceļā.

Nedaudz kāja trīc, jo pirmais man tik tālais ceļa posms. Vējš vienkārši drausmīgs, moci rausta pa ceļu kā tādu puņķi pa drāti, vietās, kur jābrauc uz 50 km/h sajūta ka mocis atrodas uz virves, visu laiku kratās. Sānu vēji ir negaidīti un draudīgi, bet es neatlaižos, turos pie sava melnā zirga. Protams, pilnai laimei uznāk lietus, nē, tas pat nebija lietus, bet balta siena, jauki, pirmais brauciens arī lietus laikā. Moto tērps iztur godam, tikai vietās, kur nav āda, slapjš, jutu kā no bākas uz kājstarpi tek ūdens. Pozitīvs moments, lietus ātri pāriet, bet tas ceļu neatvieglo, jo vējš + slapjums = baigais aukstums, braucu un zobi klab, bet braucu. Protams, ja brauc ar sporta tipa močiem, nepieciešama atpūta mugurai un dibenam. Ar pāris pauzēm, ar drausmīgu vēju un vēl pāris lietus gāzieniem, nonākam beidzot galā. Mana mamma, protams, pārsteigta, jo gaidīja mūs ar automāšīnu, bet, mēs plānojam, Dievs dara.

Piektdiena ar piedzīvojumiem ir galā, aiz loga vienkārši drastisks laiks, bet laika prognoze Sestdienai solas laba.

Jā,šoreiz laika ziņas nekļūdījās, saulains Sestdienas rīts ar nelielu vēju. Lēni un bez steigam sagatavojamies parādes braucienam. Aizbraucam pēc manas draudzenes, kura ĻOTI gribēja braukt ar mums, tā kā es jaunais šoferis un vēl neesmu gatava nevienu vest, draugs tika pie līdzbraucējas. 

20160718133352-34617.jpg

Tā kā vēl bija laiks, pabraukājām šurpu turpu pa pilsētu, secinu, pa Ventspili man ļoti patīk braukt ar moci, satiksme nav tik izteikta, ielas lielākas, izrādās, neesmu tik slikta braucēja arī pilsētas satiksmē, tikai pa brīdim aizmirstas ievērot ceļa noteikumus.

Dodamies uz parādes braucienu, iestājamies rindā un gaidam...

Šajā parādes braucienā biju braukusi divas reizes, bet kā līdzbraucēja, šoreiz, viena pati un ar savu moci... Pašai pat bija grūti tam noticēt.

Starts...Parādes brauciens var sākties. 30 minūtes jutos kā zvaigzne, cilvēki māja ar rokām, smējās, sveicināja, pozitīvas emocijas ilgam laikam.

20160718133620-34953.jpg

Pašai par sevi prieks, jo visu izdarīju godam.

Tā kā neesam baigie alko cienītāji, nolēmām uz after party nedoties, 30 euro ieejas biļete arī nevilināja. Tā vietā nolēmām vēl pavizināties pa pilsētu.

20160718133806-93896.jpg

Ir tik forši ka pārim ir kopīga aizraušanās.

20160718133948-19872.jpg

20160718134009-34270.jpg

Sestdiena beidzās ar daudz, daudz pozitīvām emocijām. Tas bija to vērts.

Svētdienas rīts, pelēks un drūms, dodamies apciemot manu vectēvu. Depresīvs pasākums. Laika apstākļi nedaudz uzlabojas, parādas saulīte, atrbaucam no vectēva un draugs paziņo; "Varbūt braucam jau šodien mājās", ilgi nedomāju, protams, vismaz Pirmdiena būs brīva un varēsim no visa atpūsties. Fiksi, fiksi mantas saliekam, saģērbjamies un esam atkal uz melnajiem zirgiem. Dodamies ceļā, vējš ar vien mūs nelutina, daži autovadītāji uz ceļa uzvedās kā kastrēti auni. Neteiktu, ka lēni braucām 100 km/h pilnīgi normāli, īpaši pie tāda vēja, bet nē, protams, jābrauc garām... Bīstami manervi, viens pat tāds, kas brauca mums garām, viņam nāca pretīm mašīna, nelikās ne zinis, rezultātā es gar pašu malu, pretīm braucošā gar pašu malu, bet tas kā lielais, ceļam pa vidu. Kāpēc, cilvēki iedomājas, ja brauc ar moci, lido... Nu es nelidoju, vietām, kur ceļš un vējš atļāva, atļāvos pabraukt ātrāk, bet, ja policija apturēs, viņiem jau vienalga būs, ka es gribēju tikai papriecāties. Noteikumi attiecas uz visiem...

Šoreiz ceļš liekas daudz smagāks, mugura, spranda sāp daudz vairāk, draugam, dibens, apturam 3x 200 km posmā. Tuvojamies Piņķiem, kur pie drauga palika mašīna. Pie sevis nodomāju, atkal Piķņi, ka tik kaut kas atkal nenotiek... Visu ceļu braucu pa priekšu, draugs aiz muguras vai blakus, bet tā kā nezināju, kur īsti ir jānogriežas uz Piņķiem, draugs sāka braukt pa priekšu... Man ļoti nepatīk, ja kāds brauc pa priekšu, rāda ceļu, tas ir, es nezinu īsti kur man jābrauc. Un, protams, draugs arī īsti nesaprata kur ir pagrieziens, pēdējā mirklī pārkārtojās... aiz mums automāšina, tas vēl būtu sīkums, bet pagrieziens, līkums bija negaidīti straujš, ja parastā situācijā es to izņemtu ar ātrumu 40 km/h tad tajā mirklī ātrums bija 80 km/h... izdarīju lielu kļūdu, nospiedu priekšējās bremzes, ātri sapratu kļūdu, jo līkumā to darīt nevar, mocis var izslīdēt, jūtu, līkumu neizņemšu, protams, iebraucu pretējā joslā, bet tur aiz līkuma nāk pretīm mašīna... Tā kā es rakstu šo blogu, paliku dzīva, bet apstājos uz mirkli gan...Draugs atvainojās, jo saprata, ka tā viņa vaina, par vēlu noreāģēja...Pats, izņemot līkumu sapratis, es to nespēšu, jo viņš, lai nebūtu kā man, pat ar celi zemi skāra...Man vēl nav tāds skils.

Nu ko, piedzīvojumi tuvojas noslēgumam, mans mocis palika uz remontu, jo jāmaina ķēde un jātīra karburatori. Uz piekabes šoreiz tiek likts viens mocis, bet tā pat, sirsniņa strauji dauzas visu ceļu.

Aizbraucam pēc suņiem...No priekiem plosijās kā negudri. Citreiz, lai iekāptu mašīnā, jāskubina, šoreiz, pa taisno mašīnā iekšā un gatavi doties mājās. Zinu vienu, turp es savus suņus vairs nevedīšu, iemesli, lai paliek pie manis.

Protams, mājās bijām ļoti vēlu, pret rītu, šorīt gulējām ilgi, pat suņi... Suņi šodien vispār ir ļoti miegaini, īpaši mazā, jāsāk domāt, ko viņi šīs trīs dienas tur darījuši.

Mans piedzīvojums nu ir galā. Brīvdienas tādas, ka ilgi aizmirst nespēšu. Ugunskristības pārvarēju godam.

20160718135951-32620.jpg

Un kā pagāja Tavas brīvdienas?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 19. jūlijs 2016 17:02

Gara acīm redzu, kā TU un Tavs zvērs cīnāties ar stihiju uz šosejas.... Lielisks stāstiņš :) (Y)

Emmy 18. jūlijs 2016 22:53 Nikte

Žēl bija piesmiet moci ;)

Nikte 18. jūlijs 2016 22:27

Ko nepiedalījāties pliko braucienā? :D

Emmy 18. jūlijs 2016 16:56 LosOjosVerdes

Trakiem pieder pasaule. :)
Domāju, ka nē, vienkārši, pieraduši daudz gulēt, tur noteikti tā neizdevās, jo sanāca pa pusei ārā būt arī naktīs, gan jau staigāja iekšā un ārā. Citi suņi, tie rej un tad jau kāda gulēšana.

LosOjosVerdes 18. jūlijs 2016 16:39

Izlasīju vienā elpas vilcienā. Trakais meitēns!:) P.S. Suņi, domā, zāļoti?:(

Linduchy 18. jūlijs 2016 14:44

Pamatīgi piedzīvojumi. Labi, ka viss beidzās labi :) (hug)