Jauna mode - daiļliteratūras recepšu grāmatas
pece 13. janvāris 2012 09:28
573
Šorīt pa ceļam uz darbu aizdomājos par to, ka šobrīd ir iznākušas vairākas daiļliteratūras grāmatas, kurās ir daudz dažādu recepšu. Laikam tā tagad tāda jauna mode.
Piemēram, latviešu autores Laimas Muktupāvelas grāmata „Šampinjonu derība”
vai pasaules bestsellers Frānisas Mejas grāmata „Zem Toskānas saules”
vai Džūlijas Pauelas grāmata „Džulī un Džūlija”.
No vienas puses reizēm nagi niez tās receptes izmēģināt, no otras puses, līdz šim kaut kā nav sanācis.
Varbūt esat jau izmēģinājušas receptes no šīm un citām daiļliteratūras grāmatām? Kā izdevās?
Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Es gada nogalē izlasīju jauno Umberto Eko Prāgas kapsētu un zini - to arī varētu iekļaut šinī sarakstā.
Dažus citātus izrakstīju http://vertigagramata.blogspot.com/2011/12/pragas-kapseta.html
un par to recepti kā tādu - manuprāt galvenā receptes būtība ir kalpot iedvesmai, nevis akurātai izpildei punktu pa punktam, gramu pa gramam.
Nu labi, ne visas grāmatas ir jaunas, bet šķiet ir tendence paplašināties šādu grāmatu kllāstam, tik nez kā ar ticamību receptēm un cik plaši cilvēki šādas receptes izmanto. Es vienkārši ziņkārojos
uj, tam romānam izrādās jau 10 gadi (ārprāC kā laiks skrien)
uj, šampinjonu derība tak nav jauna grāmata, vismaz gadi pieci. bet vispār, kaut vai paskatoties fotoblogus tepat vai bilžu albumus draugiem.lv - ļoti populāri ir tieši ar pašgatavotiem ēdieniem un rokdarbiem - priecē doma, ka kāds, paskatījies un palasījis, ko citi meistaro, varbūt beidzot saņemas un, piemēram, gatavas picas iemešanas mikroviļņu krāsnī sasilšanai vietā saņemas un pagatavo to pats (jo nav taču tā ēstgatavošana tik sarežģīta kā izskatās
)