Iemācies sevi mīlēt..

nosiguldas
nosiguldas 31. janvāris 2011 11:46
616

Labs rīts un jauku Jums nedēļu, kas iesākusies ar saulīti, ir pirmdiena un turpinu savu dzīvesstāstu.

 


Es zināju, ka tā ir mana cīņa, kas jāizcīna tikai man. Kāda blogotāja rakstīja, ka man nav rakstura, nepiekritīšu, ar raksturu tur nav nekāda sakara. Te es gribētu minēt jau bieži pieminēto mīlestību pret sevi- ja tu pati sevi nemīli tevi nemīlēs arī citi. Gadiem ejot mainās prioritātes, mana prioritāte bija mani bērni. Vīrieši nāk un iet, bet viņi vienmēr ir ar mums, gan bēdās, gan priekos.

 

Murgs turpinājās divus mēnešus, es kategoriski aizliedzu tajā jaukties aŗī manam tagadējam vīram. Turpinājās plostošana, kliegšana, histērijas, dīvaini, bet beidzot uz mani tas neiedarbojās. Vienā no vakariem, kad atbraucu mājās, atradu māju tumšu un durvis vaļā, ar aukstām kājām, meklēju, kur viņš ir, izrādījās, ka piedzēries sēdēja noslēpies mūsu mašīnā. Mans tagadējais vīrs ienāca un teica es viņu atradu, bet tā vairs nevar turpināties -uz tevis nav sejas, tu paskaties pie kā tas viss ir novedis. Viņš izgāja, ,tad atgriezās un teica, ka vedīs viņu pie mātes uz Rīgu. Mēs ar meitu, klusēdamas īsā laikā salikām viņa mantas, viņa apsēdās man blakus un noteica, tā beidzot tas ir viss.

 

Kad viņš devās uz mašīnu,  noteica, kad atbrauks, ienāks..... Es noskatījos viņam pakaļ un man bija sajūta, ka redzu viņu pēdējo reizi.

 

Viņš atgriezās, mēs runājām visu nakti, vai būsim kopā, viņš lūdza laiku.... Es neiebildu, jo šis laiks bija smags pārbaudījums mums abiem.

 

Par vienu es biju pārliecināta, ka lai kas notiktu, es vairs nevienam neļaušu sevi mīdīt ar kājām.

 

Es paskatījos spogulī un uzsmaidīju, nemaz tik zemē metama neesmu, nedaudz vairāk kā vajag liekais svars, bet ar to var cīnīties, Vietām parādās sirmi mati, bet tā taču arī nav problēma. galvenais es gribu dzīvot, es gribu mīlēt sevi un visu, kas atrodas man apkārt.........

 

Ir pagājuši vairāk kā četri gadi, esmu laimīgi precējusies mums aug mazā meitiņa, mani lielie bērni ir izauguši un sāk veidot savu dzīves ceļu.

 

Man ir viss, laime, mīlestība, miers un prieks par katru jaunu dienu un noteikti zinu, kāda tam visam ir vērtība. Vienīgais, ko lūdzu, lai maniem bērniem nebūtu jāiet tik akmeņains ceļš.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
lollyangel 22. oktobris 2012 11:52

Jaa...mirkliem likas ka tu vienkarsi maini vienu pec otra,bet tu tacu tikai mekleji savu laimi.un beidzot(cerams ka tiesam,jo ari pec vairakiem gadiem cilveks var paradit ragus)tev izdevas to atrast.lai ari si laimes cena ir bijusi loti augsta.un ne katrs ir spejigs runat par pagatni,vel jovairak tik sapigu un rugtu pagatni.malacis!!!:)

Ilze_Liekmane 7. jūlijs 2011 21:08

Mani šis stāsts aizkustināja līdz asarām, skarbs, bet ar skaistām beigām. Tāda ir dzīve, nav vainīgo, esam tikai mēs paši un situācijas. Ir labi mācīties un koncentrēties uz labo, nevis cīnīties pret ļauno ... dzērājus, spēlmaņus mēs neizmainīsim ... viņi var mainīties tikai pēc pašu iniciatīvas ...

jessie 8. aprīlis 2011 12:32

Esi laimiiga! (F) (F) (F)

pikadilija 1. februāris 2011 06:56

man prieks ka stasts beidzas ar laimigam beigas, gluzhi ka pasakaa :)

Aggie 31. janvāris 2011 17:12

...prieks, ka laime tomēr atnāca...

jana 31. janvāris 2011 15:08

Izturību tev arī turpmāk :)

ivetinna 31. janvāris 2011 13:44

Paldies, par atklātību! No sirds vēlu,lai neko tādu Tev nebūtu jāpiedzīvo vairs! Baudi dzīvi un veiksmi turpmāk.!