Eksistenciālās pārdomas... varbūt nē.

Kerstyna
Kerstyna 28. marts 2018 09:44
868

Sēžu pie spoguļa un…

Nē, nekrāsojos, domāju, par laika ritu un visādām eksistenciālām lietām.

Ai nu labi, labi, es tiešām pārskaitu savas grumbas, grumbiņas… pēdējo SK publikāciju iespaidā, protams, jo žurnālus lasīt man ir vairs reti kad ir laiks.

Njā… Rūpju rieva ir palikusi dziļāka, vārnukājiņas cik ir tik ir, uz pieres ir parādījušās horizontālas rieviņas – laikam pārāk bieži izbrīnā saraucu pieri…. Manos gados tik daudz brīnīties, laikam ir labi, jo tas nozīmē, ka mani vēl kas spēj pārsteigt.

- Ko tu te dari? Mani iztraucē miegaina balstiņa kaut kur no kosmētisko salvešu kastes puses.

- Skaitu grumbas, ko citu. - Un tāpēc tu tādā nežēlīgā agrumā (deviņos no rīta) esi piecēlusies un aizlavījusies no manis? Mana Slinkuma balsī ieskanas nepārprotama neticības nots.

- Un kāpēc nē? Katrai sievietei dzīvē pienāk laiks, kad grumbas rosina uz apceri, saku es un paņemu kosmētisko salveti.

- Ai, nu beidz! Kopš kura laika tev ir laiks tādām muļķībām, ja tev nav laika pat priekš MANIS? Mans Slinkums paliek mazliet dusmīgs un sāk pamazām mainīt krāsu…

- Nu fakts paliek fakts, man ir dažas grumbas…

- Tad liec tām mieru un nāc atpakaļ gultā pagulēt skaistuma miegu, samierinoši saka mans Slinkums un sāk virzīties gultas virzienā.

Uzmetu vēlreiz skatienu savam attēlam spogulī, un pieņemu pareizo lēmumu…

- Zini, mīļā, grumbas nemetās tikai aitas sejā, gudri nodudina mans Slinkums un ienirst zem spilvena…. Patiesi, uzmundrinoši vārdi :D

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies