Diskusija: mīļāka vieta uz pasaules

sandija
sandija 24. jūlijs 2010 10:01
650

Lietas, vietas, cilvēki, sajūtas, smaržas, skaņas, laimes trīsas un mīlestības pinekļi - tas viss kopā veido kaut kādu noteiktu dzīves mirkli, ko grūti aizmirst!

{smallpic:1}

Tomēr parasti šis brīdis ir saistīts ar kādu īpašu vietu - vai tā būtu kāda pasaules lielpilsēta, tās vilinājums, dinamika, vēstures elpa..

 

Varbūt tas bija kāds kluss vakars pie ezera, vēžojot un kaujoties ar odiem, bet tomēr - atceroties, nākas secināt, ka tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem mūžā!

 

Varbūt tā bija baznīca, varbūt diskotēka, varbūt lidmašīna, bet varbūt basām kājām brienot pa pļavu...

 

Kurā vietā Tu esi sajutusies vislaimīgākā? Uzraksti šeit!

 

Foto: Flickr by alexey05

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
rezira 29. jūlijs 2010 01:01

Vistuvākā ,mīļākā vieta ir mana lauku māja!Te esmu dzimusi,augusi,mācījusies,sajutusi pirmo mīlestību.Pēc daudziem gadiem atkal esmu kopā ar senču elpu,gandrīz simtgadīgajiem kokiem,ar zemes un ziedu smaržu.Draugi,paziņas,bijušie kolēģi,viesojoties mūsmājās saka-te tak ir Dievu zemes stūrīti.Es pati jūtos kā septītajās debesīs!Mūsmājās vairākus gadus tieši Līgo vakarā viesojušies pietiekami dauzdi ārzemnieki .Visiem ir ļoti paticis,sevišķi dažiem vāciešie,jo nav akadēmisko celiņu,nav jābaidās kautko sabradāt,brīvā dabā var redzēt stārķi mājas galāuz staba,var paņemt ezi plaukstā.
Visinteresantākais,ka secinājums viens-te ir tik skaisti,tik klusi,tik labi.Tā domā ciemiņi.
Tā ir mana pasules daļiņa,ko nekad negribētu zaudēt un mana vienīgā ,pēdējā vēlēšanās,lai manus pelnus izkaisa vējā vecajā dārzā.

pece 26. jūlijs 2010 08:39

Mans enerģētiskais uzlādētājs ir jūra - šalkas, vējš, viļņi. Kaut gan es teiktu, ka atmiņas un laimes brīži saistās vairāk ar konkrētām situācijām, kuras norit kādā vietā. Viens no neaizmirstamākajiem brīžiem, kad abi ar tagadējo mīļoto dzīvesbiedru vēl tikai cerējāmies, kādā augusta naktī bijām aizbraukuši uz Siguldu, klīdām gar gūtmaņu alu un gar taciņas abām pusēm virzienā uz Gauju, krūmi bij pilni ar jāņtārpiņiem, gluži kā kāds būtu krūmus izgreznojs mazām lampiņām. Skats tiešām ir neaizmirstams!

Rebeka 24. jūlijs 2010 22:51

Es pat nezinu, vēl laikam neesmu tādā vietā pabījusi.

malva33 24. jūlijs 2010 18:11

..neko jaunu nepateikšu-būšana pie jūras...

orchy 24. jūlijs 2010 13:40

Patiesībā vislaimīgākā es esmu jutusies divos savas dzīves mirkļos - pirmais, kad kopā ar vīru gāju pa baznīcas eju pie altāra un otrā, kad piedzima mūsu meitiņa un vīrs man kā pateicību par meitiņas laišanu pasaulē uzdāvināja burvīgu gredzenu. Kopš viņš to manuzvilka pirkstā (2 gadus atpakaļ) vēl ne reizi neesmu to noņēmusi.
Bet ja tā visā visumā - maini laimīgu dara brauciens ar auto pie stūres, kad skan ļoti skaļi mana mīļākā mūzika un es viena dziedu pa visu mašīnu. Tas man ļauj pilnībā atbrīvoties. :)

lcte 24. jūlijs 2010 10:24

Ziemupe, tā ir vieta, kur viena varu stundām sēdēt priežu meža pakājē uz kāpas un vērot jūru...