Būt mierā ar sevi

Ardlem
Ardlem 9. aprīlis 2017 13:23
1111

Ir aizskrējusi vēl viena nedēļa.  Šī nedēļa bija tik piepildīta ar daudz ko, ka īsti pat nepiefiksēju, ka tā jau ir galā. Tātad – kā man ir gājis šai nedēļā?

Vispirms rīta vingrošana.  Iesildīšanās vingrojumi no sieviešu nometņu repertuāra – ar tiem viss ir kārtībā. Izstaipīties, pateikties  visiem četriem dabas gariem, ielogoties sevī un sveikt jaunu dienu.  Tad seko tibetieši – nu jau deviņas reizes. Un parodijas par piekto vingrojumu kļūst aizvien līdzīgākas tam, kā tam vingrojumam ir jāizskatās patiesībā. Beigās vēl pieliku planku. Pagaidām necik ilgi noturēties nesanāk, saļimstu apmēram pēc pusminūtes. Bet pacietību, tikai pacietību! Vai ne?  Apmēram 20 minūtes ikrīta izpriecu, uz kurām sevi reizēm ir jāpiespiež, jo aizvien biežāk pieķeru sevi pie idejas, ka piecas minūtes rīta snaudas varētu būt noderīgākas par 20 minūtēm vingrošanas… Ko darīt? Esmu pūce, līdz ar to rītos man ir pagrūti iekustēties – lai arī izlīdusi no gultas esmu, pamostos apmēram ap desmitiem, vienalga, cik agri būtu piecēlusies.

Apņemšanās – nopirkt sev kurpes un/vai kleitu vainagojās ar… vējjakas nopirkšanu sev.  Braucām pirkt bikses mazajam dēlam, bet tā diena bija visai silta un ziemas jakā man bija karsti… Tā vējjaka man ieleca acīs. Pēc tam gan sākās – a varbūt par īsu? Kā es izskatos?.... Un citi jautājumi, kas velk uz pašnožēlas pusi, ka esmu sev kaut ko atļāvusies jaunu, nevis piemeklējusi kaut ko lietoto drēbju veikalos :D

Joprojām mēģinu sadzīvot ar savu pēkšņi uzradušos emocionalitāti. Ik pa divām nedēļām es drīkstu raudāt oficiāli – pie psihoterapeites, bet asaras turpina līt arī ārpus konsultāciju laika un jebkur – autobusā, uz ielas, mājās…. Tās vairs nevar norīt…. Ar ko tas beigsies? Līdz ar to šonedēļ neesmu rakstījusi neko grāmatā 6 minūtes, jo jau tāpat pietiek, par ko paraudāt. Bet, apsolos jaunnedēļ atsākt rakstīt.

Ejot laukā no mājas, ņemu līdzi pudeli ar ūdeni. Tas palīdz atcerēties, ka ir jādzer. Un pāris dienas mans soļu skaitītājs sāka bļaut, ka esmu dienas normu pārstaigājusi – vairāk kā 10 000 soļu! Labi, meitene, malacis! /Sevi ir arī jāpaslavē, vai ne?/

Sarunās ar bērniem uzzināju daudz ko jaunu. Izrādās, ka lielā meita atceras, kā čiepusi no brāļa pamperus savam bēbim /lellei, kas čurā/, bet es to neatcerējos. Uzzināju bērnu ilgas un sapņus, un cerības… Par dažām lietām kļuva skumji, ka es tās viņiem, lai vai kā gribētu, tomēr nespēju sniegt… Vienīgais, ko es varu – būt blakus un atbalstīt.

Nedēļas atziņa – būt mierā ar sevi ir svarīgāk par visu citu. Tikai – kā lai līdz šim mieram nokļūst?

Ir pavasaris. Dzīvojam tālāk! 

Konkurss: Pavasara 21 dienas apņemšanās

20170320144246-18327.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies