Brīdis līdz liktenīgai kļūdai

16. jūlijs 2010 00:00
484

Sveikas, mīļās Sievietes!

 

Sievietes manos tekstos vienmēr tiek rakstītas ar lielo burtu, jo kurš gan vēl spēj būt tik daudzpusīgs, tik interesants un saistošs kā Sieviete. Tikai nepārprotiet, neesmu feministe, tikai ar katru dienu arvien vairāk sāku apbrīnot to, cik stipras mēs esam.

 

Šajā rakstā vēlos jūs visas iepazīstināt ar sevi un to, kāpēc nolēmu rakstīt. Esmu vēl salīdzinoši jauna (25), tomēr dzīvē jau piedzīvojusi dažādas situācijas, kuras man ir likušas apstāties un padomāt, un līdz ar to kļūt arī nedaudz gudrākai.

 

Esmu pārliecināta, ka tā ir ar lielāko daļu no jums. Neesmu no tām, kam patīk mācīt citus dzīvot, tomēr ar lielāko prieku uzklausu un cenšos mudināt pašiem pieņemt lēmumu, nevis paklausīt kādai draudzenei, māsai, tantei vai vīram. Varbūt atkārtošos, bet mana pārliecība ir tāda – Tu pati zini, kas Tev ir vislabākais!

{smallpic:1}

Reiz, kādā visai saspringtā situācijā ar vīru gandrīz pieļāvu savā dzīvē lielāko kļūdu – aizgāju. Mēs smagi sastrīdējāmies.....vīrs aizgāja uz savu pusi, es uz savu.... pēc laiciņa atgriezos mājās un vīra nebija. Nospriedu, ka tās ir beigas.... sakravāju jau savas mantas, saliku mašīnā.... vēl pēdējo reizi piesēdos pie datora un ar asarām acīs interneta meklētājā uzrakstīju ATTIECĪBAS. Sāku lasīt dažādus cilvēku komentārus par līdzīgām situācijām. Bija tādi, kas tikai apstiprināja manu ieceri doties prom, bet tad es uzgāju kādas sievietes komentāru, kas sastāvēja tikai no viena teikuma:

 

„Padomā, cik svarīgas Tev ir šīs attiecības un tikai tad pieņem galīgo lēmumu”.

Beidzu lasīt viedokļus un apsēdos dīvāna stūrī.... un domāju..... sapratu, ka man mana laulība ir pārāk svarīga, lai es kāda strīda dēļ pārvilktu tai strīpu. Un paliku.... Pēc laika atgriezās arī mans vīrs.

 

Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es atkal varēju teikt – esmu laimīga. Taču šo savu lēmumu neesmu ne brīdi nožēlojusi. Esmu tikai sapratusi, ka katras pārvarētas grūtības mūs dara stiprākas un māca „īstajai” dzīvei. Ar šo visu es necenšos pateikt, ka jāturas pie attiecībām kā pie pēdējā salmiņa, gribu tikai pateikt, ka pat vissmagākajos mūsu dzīves brīžo jāsameklē kaut kas vai kāds, kas palīdz mums pieņemt pareizo lēmumu.

 

Kas Tev ir licis apstāties un padomāt par savu laimi? Piedalies programmā "Laime" Sieviešu Klubā=>

 

Autors: Orchy

Foto: Flickr.com by sam_samantha

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sandija 18. jūlijs 2010 11:25

es laulības sākumā gribēju skriet prom vislaik, ka tik kaut kas nenotika pec mana prāta. Infantilisms! Bet tas pāriet par laimi..:D

magdala 18. jūlijs 2010 00:15

es gan esmu feministe,..un piekrītu, ka pirms nogriez 7reiz nomērī, attiecībās šis princips, manuprāt, ir īpaši svarīgs. esmu laimīgi precējusies, bieži ir gribējies kravāt mantas, dikti šerpa esmu, bet vienmēr kaut kas mani ir atturējis. Pēdējā brīdī. Protams ir lietas, kas uzreiz liek rīkoties...vardarbība, piemēram.

Rebeka 16. jūlijs 2010 23:04

Esmu šķīrusies divreiz mūžā un nevienu no tām neesmu nožēlojusi. Ceru ka nenāksies vēl kādreiz to darīt un viss būs OK, jo tas brīdis, kad jāizlemj ir nenormāli smags un stresains!!